Olga Lejaskalne un viņas ģimene – aktieri par spīti karam un liktenim
Viena no latviešu teātra mākslā savu vārdu ierakstījušām dzimtām, kurās vecāku profesiju turpinājuši bērni, ir Nacionālā teātra aktieri OLGA LEJASKALNE un viņas dēls JURIS LEJASKALNS. Arī Jura tēvs, scenogrāfs un gleznotājs HERBERTS LĪKUMS, ir strādājis šajā teātrī, bet lielākā mūža daļa viņam bijusi saistīta ar kino.
Foto: No Latvijas Nacionālā teātra arhīva
Olga Lejaskalne: «Es būšu aktrise!»
«Teātris – tā ir mana sirds, manas asinis, mans prāts, manas jūtas. Teātris man ir viss,» tā par savu dzīvi teātrī teikusi Olga Lejaskalne. Rīgas strādnieka un šuvējas meita, dzimusi 1904. gada 12. novembrī, no mātes bija mantojusi skaistu un skanīgu balsi, bet pirmais viņas bērnu dienu sapnis bija kļūt par pucmākerieni, kā tolaik sauca tērpu modelētājas un demonstrētājas. Savās atmiņās, ko Olga Lejaskalne pierakstījusi mūža nogalē, viņa atcerējusies šo bērnības laiku. «Blakus mūsu mājai bija cepuru veikals, un man stundām ilgi patika skatīties pa logu, kā šīs cepures apgrezno ar puķītēm un lentītēm, bet māmuļa bija pirmā, kas pateica: no tevis dienās var iznākt aktrise. Kā bērns es bijusi ļoti dzīva, temperamentīga, mīlējusi koķetēt ar svešiem, un māte atklājusi, ka es ārkārtīgi precīzi attēlojusi mūsu kaimiņienes. Pati jautājusi, pati atbildējusi. Reizēm gan māte sirdījās: nekas labs no tā skuķa nav gaidāms. Kumēdiņu rādītāja vien būs.»
Olga Lejaskalne bija no tām Nacionālā teātra aktrisēm, kurai varbūt vissmagāk pāri bija pārbraucis laikmeta griežu rats.
Olgas Lejaskalnes atmiņu stāstos, kurus apkopojusi teātra zinātniece Rita Melnace, palikušas dažādas aktrises dzīves epizodes. «Kad man bija seši gadi, lūdzu vecākus, lai laiž mani brālim līdzi uz skolu. Solījos labi mācīties, bet brālis no kauna par manu uzvedību skolā vai mira nost. Es bez apstājas nosūdzēju puikas skolotājiem. Mani saukāja par klaču pastalu, un vecāki mani skolā vairs nelaida.
Pēc gada, pieņēmusies prātā un uzvedībā, uzsāku mācības pareizticīgo skolā. Cara laikos bija tāds likums: ja viens no vecākiem ir šai ticībā, arī bērnam jāpieņem pareizticība. Manas skolas gaitas pārtrauca Pirmais pasaules karš. Tēvs brīvprātīgi pieteicās Sarkanajā armijā, bet mēs ar mammu un brāli kara gadus pārlaidām Valkā. Lai ziemā varētu turpināt mācības, vasarās gājām pie saimniekiem ganos. Daudz grūtuma nācās piedzīvot, iepazinu, ko nozīmē bargs saimnieks, bet tajās trijās vasarās guvu priekšstatu par lauku darbiem, un atmiņā palika tās sīkās detaļas, ko vēlāk, būdama aktrise, izmantoju savos lauku sieviešu tēlos.
