Nora Ikstena: Šis ir tas brīdis, kad man vajag apstāties un paskatīties sevī
Šobrīd, kad visu prātus un sirdis ir satricinājis karš Ukrainā, rakstniece Nora Ikstena pat iedomāties nespēj, ka varētu sākt rakstīt grāmatu. Viņai drīzāk šķiet, ka iekāpusi laika mašīnā, jo daudz kas no tā, kas jau uzrakstīts, tieši šobrīd iegūst jaunu skanējumu. Visvairāk jau dziļi personiskais romāns Mātes piens, ko rudenī varēsim skatīties arī kā filmu.
Foto: Natalja Golubova. Stils: Agija Vismane
Man tiešām ir sajūta, ka no katra mūsu individuālās maiņas pasaulei ir jākļūst labākai. Vienkārši citādi nevar būt!
«Cik interesanta un suģestējoša var būt sajūta par laiku… Mums katram ir savi noteikti laika posmi: vienā esam darījuši to, otrā – atkal ko citu, gūstot dzīves mācības un pārveidojoties. Man kā rakstniecei dzīves laiks ir saistīts arī ar uzrakstītajām grāmatām. Tomēr ne velti saka, ka rakstniekam ir jāuzraksta tikai viena grāmata, pie kuras viņš visu laiku atgriežas. Manā gadījumā Mātes piens ir šī grāmata. No 2015. gada, kad to uzrakstīju, līdz šim brīdim grāmata turpina iznākt dažādās pasaules valstīs. Pat tik tālā zemē kā Indonēzija. Un katru reizi esmu jutusi, ka tas nav tikai manas ģimenes stāsts, ka esmu izstāstījusi kādu kopīgo stāstu.
Šogad februārī biju Viļņā. Ja neskaita Madridi, jo bija jau pierasts pa pasauli braukāt šurpu turpu, tas pēc ilgstošās pandēmijas bija viens no maniem pirmajiem braucieniem, lai beidzot es kā autore apmeklētu Lietuvas režisores un aktrises Birutes Mar monoizrādi Mātes piens. Šī trauslā sieviete Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī ir iestudējusi manu stāstu, fonā izmantojot dokumentālus kadrus no Baltijas ceļa. Ir pirmās kara dienas Ukrainā, zāle pilna, un var just, ka cilvēkiem tirpas skrien caur kauliem. Izrāde beidzas, man jāuziet uz skatuves pēc ziediem, bet sajūta, ka cilvēki negrib pārtraukt to klusumu, kas ir zālē… Tajā brīdī es, tur sēžot, pie sevis domāju: kā tas var būt, ka ir izstāstīts tāds stāsts, kuram diemžēl atkal ir jāatgriežas mūsu dzīvē, un mums atkal par to ir jādomā.
Līdz ar to ar Mātes pienu ir tāpat kā ar manu dārzu Ikšķilē. Tajā dārzā nekas neiet bojā. Ozols te auga pirms manis, un augs vēl pēc manis. Viņš katru pavasari plaukst. Tad atlido meža baloži, ievij tur ligzdas, pirms Jāņiem tas vienmēr kļūst mīļi zaļgans… Vai liepa. Dārzā auga liela liepa, bet iespēra zibens un liepu vajadzēja nozāģēt. Taču vietā izauga septiņi zari. Tāpat ar Mātes pienu – tas arvien pāraug kādā citā stāstā. Un tagad vēl arī filmā.»
Negaidiet grāmatas ekranizējumu
«Man nekad nav bijusi sajūta – tas ir mans darbs un es te tagad sekošu līdzi, lai viss ir tā, kā uzrakstīju. Filmas režisorei Inārai Kolmanei un scenāristam Arvim Kolmanim teicu – jūs esat tie, kas pārradīs no grāmatas jaunu darbu filmā. Ziemā Ilona mūs pasauca šaurā lokā noskatīties melno montāžu, un es redzēju, cik tieši viņa tomēr ir sekojusi grāmatas notikumiem, atklājot šo cilvēcisko stāstu. Viss lielais filmēšanas darbs noritēja pandēmijas laikā, un aizvadīto vasaru es pavadīju – ja var teikt – laika mašīnā, jo daudzās vietās filmēšanā biju klāt. Visemocionālākais brīdis bija filmas beigu kadri.
