Nestandarta latviete Serbijā – Ineta Viļumsone-Nemeša
Kad pirms piecpadsmit gadiem Inetas foto rotāja mūsu žurnāla vāku, viņa bija Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzēja. Ineta Viļumsone-Nemeša joprojām strādā par pasniedzēju, bet Serbijā. Tur tagad ir viņas mājas un, kā saka Ineta, – otrā dzīve.
Foto: Lauma Kalniņa
Pieturzīmes
• Dzimtā pilsēta – Jelgava.
• RTU beigusi doktorantūru.
• Pēdējos 12 gadus dzīvo Serbijā.
• Lielbritānijā izdotas viņas angliski sarakstītās grāmatas Industrial Cuttingof Textile Material (1. un 2. izdevums).
• Serbu valodā pasniedz studiju programmu Tekstila un apģērbu tehnoloģijas.
• 56 gadi, vīrs Roberts, dēls Roberts.
• Kaislīga ceļotāja un kalnos kāpēja.
Pabeidzu grāmatu grūtniecības septītajā mēnesī, noīrēju busiņu ar diviem šoferiem, sakrāvu mantas, paņēmu kaķi un 22 stundu laikā aizbraucu pie Roberta.
– Jūs esat eksperte tekstila un apģērbu tehnoloģiju jomā. Kāpēc tāda profesijas izvēle?
– Abas manas vecāsmātes prata šūt, un gluži pašsaprotami arī es to iemācījos. Lai gan gāju matemātikas klasē, vidusskolas gados Jelgavā apmeklēju arī šūšanas kursus. Tāpēc loģiski šķita studēt apģērbu tehnoloģijas. Iestājos un pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti, kur arī paliku strādāt. Kad pabeidzu doktorantūru, algu nepalielināja, un es sadusmojos, aizgāju strādāt par ražošanas menedžeri uz lielu apģērbu fabriku Anastasija, tad Somijas apģērbu firmu, kas darbojās Latvijā. Tomēr atgriezos Tehniskajā universitātē, lasīju lekcijas, biju docente. Kas zina, kā viss iegrozītos, ja ne…
Piedalījos konferencē Grieķijā, kad man piezvanīja un pateica, ka ezerā ir noslīcis mans vīrs. Viņu vairākas dienas meklēja, es biju klāt, kad Oskaru beidzot izcēla no ūdens… Tas bija šausmīgi, es to nespēju pieņemt! Ilgu laiku visās atmiņās un domās bija tikai viņš, kur vien paskatījos – redzēju tikai aizgājušo cilvēku, viss saistījās tikai ar viņu. Atveru ledusskapi – tur stāv viņa gatavots ēdiens, bet viņa paša vairs nav…
– Kā to iespējams izturēt, pārdzīvot?
– Tagad varu teikt, ka palīdz vienīgi laiks, tikai laiks… Trīs mēnešus pēc Oskara nāves ar draudzeni aizbraucām uz Honkongu, un tad pirmo reizi uz kādu mirkli spēju piemirst to drausmīgo negadījumu. Kaut kam jaunam ir jānotiek, lai tu reiz paskatītos – un tur tā aizgājušā cilvēka nav, viņš tā kā attālinās un kļūst mazliet vieglāk. Sapratu – lai izdzīvotu, man ir jārada kas pozitīvs blakus traģiskajai problēmai, ko nevaru atrisināt, jāveido nosacīts balanss starp slikto un labo. Ir kaut kas jādara!
