«Nekāda baltā enerģija šeit nav.» Rīgas kremācijas centra – krematorijas lietvede Ilze Verpakovska
«Es nekad nevarētu strādāt slimnīcā, kur ir dzīvi cilvēki, kam sāp un kuriem nevari palīdzēt. Bet miris cilvēks ir miris cilvēks,» saka Rīgas kremācijas centra – krematorijas lietvede ILZE VERPAKOVSKA. Viņa šajā mītiem un pat mistikas apvītajā vietā strādā jau 17 gadus. Ilze ir brīva, runātīga, nebaidās teikt, ko domā, un uzvesties tā, kā pati uzskata par vajadzīgu.
Foto: Herberts Verpakovskis
Varu mierīgi pasēdēt kopā ar kolēģiem morgā, iedzert kafiju un apēst sviestmaizi. Man nav nekādu emociju, nekādu baiļu.
«Nāvi uztveru kā pašsaprotamu – tāpat kā cilvēks piedzimst, tāpat viņš nomirst. Pasaulē ir tautas, kas vispār nebēdājas, kad tuvinieks aiziet, jo uzskata, ka viņš beidzot ir atradis mieru. Protams, bez zināmas humora izjūtas šeit nevar strādāt. Aizeju no rīta uz darbu, un pirmais, kas mani sagaida, nav vis smaidoši kolēģi, bet divi ar sakrustotām rokām uz krūtīm. Sasveicinos: «Sveiki, kā jums guļas? Labi? Nu labi, guļat.» Varu mierīgi pasēdēt kopā ar kolēģiem morgā, iedzert kafiju un apēst sviestmaizi. Man nav nekādu emociju, nekādu baiļu. Protams, aizkustina reizes, kad jākremē mazi vai priekšlaikus dzimuši bērniņi, arī jauni cilvēki, kas traģiski gājuši bojā. Tomēr tāda ir dzīve. Un kādam šis darbs ir jādara. Cenšos no tā abstrahēties – ja visas bēdas laidīsi caur sevi, ātri iedzīvosies kreņķos un slimībās. Uz krematoriju jau neviens nenāk priecīgs un pozitīvs – vairums ierodas skumji, daļa arī dusmīgi. Nekāda baltā enerģija šeit nav. Taču viss atkarīgs no tā, ko tu domā un kā to visu uztver. Es izeju no krematorijas un to aizmirstu. Protams, man zvana arī vakaros un brīvdienās. Sauso informāciju profesionālā līmenī izstāstu, bet neiedziļinos bēdu stāstos. Bēdas ir katras ģimenes lieta, un to remdēšanai domāti psihologi, sociālie darbinieki un citi, pie kā tuvinieki var vērsties. Protams, šad tad gadās mierināt tuviniekus, bet pamatā es atbildu par dokumentāciju, līgumiem, tāpēc mans darbs nav tik grūts, cik atbildīgs.»
Krematorijā krīzes nebūs nekad
«Kremēšana Latvijā kļūst arvien populārāka, tomēr daudziem tā joprojām nav pieņemama. Galu galā latviešiem ir ļoti attīstīta kapu kultūra, ne velti par to pat stāsta anekdotes. Neesmu ļoti iedziļinājusies uguns apbedīšanas tradīcijās, bet esmu lasījusi, ka jau senie latvieši kremēja savus ļaudis, arī skandināvi to darīja. Tātad tas nāk jau no seniem laikiem.
