Nāve Indijā: Man nevajag neko citu, tikai māsu, dzīvu vai mirušu
Šo interviju es gaidīju trīs gadus, jo Ilze divreiz solīja runāt, bet pēc tam pārdomāja, laikam bija vēl pārāk smagi stāstīt par notikušo. Pirms trijiem gadiem Indijā pazuda ILZES SKROMANES māsa Līga. Viņu atrada mirušu pēc 40 dienām, tieši Ilzes dzimšanas dienā.
Foto: no personiskā arhīva
Kas toreiz notika?
• 2018. gada 14. martā Indijā, Keralas štatā, no ājurvēdas centra Ponthekodes ciematā pazuda latviete Līga Skromane, kura tur uzturējās kopā ar māsu Ilzi.
• Vienīgais, ko izdevās noskaidrot, – rikša aizvedis Līgu līdz Kovalamas pludmalei.
• Līga tika izmisīgi meklēta, Ilze sacēla kājās vai visu Keralas štatu, visur tika izlīmēti plakāti ar viņas fotogrāfijām un izsludināta atlīdzība.
• Pēc 40 dienām Līgas ķermenis tika atrasts, pakārts kokā džungļos Karamanas upes krastā netālu no Thiruvanathapuramas pilsētas.
• Sākotnējā versija – pašnāvība, lai gan vairākas pazīmes liecināja, ka tā nevar būt pašnāvība.
• Izdevās panākt, lai tiktu atrasti vainīgie, – Līgas nāvē apsūdzēja divus jaunus vietējos vīriešus Umešu un Udajanu.
Laikā, kad Indijā meklēju māsu, es iztēlē dzirdēju viņas balsi: tikai nevaino sevi!
Māsas Ilze un Līga augušas Latvijas mazpilsētā, bet Ilze jau sen dzīvo Īrijā, Korkā. Uz ājurvēdas centru Keralas štatā Indijā abas devās, lai ārstētu Līgas depresiju. Parastā ārstēšana viņai nelīdzēja, bet Indijā Līgai tiešām pamazām kļuva labāk, līdz 14. marta rītā viņa pazuda bez pēdām… Tagad, runājot par māsu, Ilzei joprojām acīs asaras, tomēr šķiet – viņā ir atgriezies gaišums.
– Kas noticis pa šiem trim gadiem – vai ir bijusi tiesa, un vai vainīgie notiesāti?
– Tiesa ir apstājusies. Bijušas divas sēdes, un otrajā vajadzēja nolasīt apsūdzību, taču apsūdzētie neieradās, un sēdi atlika. Pēc tam sākās lokdauns, un tiesas tikai tagad atsāksies. Lietā mainās arī tiesnesis, jo līdzšinējais ir paaugstināts amatā. Ja apsūdzētie neieradīsies arī uz trešo sēdi, viņus var arestēt – jā, abi joprojām ir brīvībā, jo policija nepaspēja laikus iesniegt apsūdzību, 60 dienu aizturēšanas termiņam sākās noilgums. Kā iemesls minēts tas, ka Līgas draugs Endrū pēdējā brīdī iesniedza lūgumu veikt papildu izmeklēšanu.
– Tajā dienā pirms trim gadiem, kad pazuda Līga, tev nebija nekādu priekšnojautu?
– Nē. Ājurvēdas centrā mūs ļoti labi aprūpēja, procedūras un nodarbības bija fantastiskas, ārsti un māsiņas – sirsnīgi un iejūtīgi. Līgai sāka kļūt labāk. No rītiem mums bija izveidojusies sava rutīna, es pirmā devos uz vannasistabu, māsa tikmēr izgāja pie vārtiem uzsmēķēt – kad sākās depresija, viņa bija atsākusi pīpēt. Tajā rītā, kad iznācu no vannasistabas, Līga bija apgūlusies atpakaļ gultā. Prasīju, vai viņa nāks uz jogu. «Nē, man mazliet sāp galva, droši ej! Un pajautā manai skolotājai, cikos man privātstunda!» Piedāvāju aiziet pēc tabletes, Līga sacīja, ka nevajag. Uzliku viņai uz pieres saslapinātu dvielīti, iedevu buču un teicu: čau, māsa, tiekamies pēc jogas!
