Mūziķis Kārlis Kazāks: Esmu mēģinājis apšmaukt dzīvi
Viņš šogad nav bijis mierā ne mirkli. Vispirms pabeidza albumu Apspēlēts. Tad sēdās mugurā mocītim un veda savas dziesmas namu pagalmos. Kad tiks publicēta šī intervija, viņš būs izbraucis velomūzikas tūri – mežos, ezermalās, kalnu galotnēs… Mūziķis KĀRLIS KAZĀKS.
Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa
Ir tik lieliski viņā klausīties – tāds poētisks viedums.
Mazliet no hipstera, mazliet no rokera un zaļajiem hipijiem… Kādreizējais «nirvānists no Pārlielupes».
Mēs tiekamies svelmainas dienas agrā rītā mūsu dzimtās Jelgavas Pasta salā. Esam uzauguši gandrīz kaimiņos: Kārlis – Brīvības bulvāra viņā galā pie Veterinārmedicīnas fakultātes, es – bulvāra šķērsielā, šurpmāk uz Lielupes pusi. Bet šorīt Kārlis teju rītausmā ar moci un ģitāru ir startējis šurp no Siguldas, kur tagad dzīvo.
Sēžam pašā Driksas krasta koku pavēnī. Tekalē skudras, vēl tīkams rīta dzestrums. Skatāmies Jelgavas torņos un ūdensrozēs… Kārļa runas intonācija ļoti kontrastē ar mocīti – klusināti silta, aicinoša kā tādam Gundaram Āboliņam. Viņš varētu ierunāt pasakas.
– Ar mocīti brauci jau deviņdesmitajos?
– Protams, un kā piederas – bez tiesībām. Manī bija viss, ko ar moci nevajag darīt, – tieksme pārbaudīt, vai šo līkumu nevar izbraukt bišķi ātrāk, vai šajā stigā nevar mizā iedot riktīgāk… Tagad vairs pārspīlējumus nevajag, tagad braukšana ir prieks – sajūtu dabas smaržas, esmu tuvāk vējam, arī lietum. Salīstu.
– Joņeva Jelgavai veltītā grāmata mazliet ir arī par tevi, vai ne?
– Jā, viņš gan raksta par metālistiem, pavisam garmatainajiem, es jau biju nirvānists no Pārlielupes. Toties mana pirmā grupa Dull Doll tur vienā lappusē ir pieminēta.
Neesmu cilvēku cilvēks. Draudzības man nekrājas biezās grāmatās, nejūtu tādu nepieciešamību.
Un izbēgušo cietumnieku pulciņam arī cauri izgāju, kad viņi stāvēja pie slimnīcas un dzēra spirtu. Tonakt tieši nācu no mēģinājuma un biju ļoti izbrīnīts, kāpēc tik daudz slimnieku izdzīti ārā pidžamās… Mierīgi ar savu ģitāriņu aizgāju mājās un tikai nākamajā dienā uzzināju, kas tie tādi bija. Kad jāraksturo deviņdesmito gadu Jelgava, tad izbēgušie cietumnieki – tas ir punkts uz i. Bet paši toreiz nedomājām, ka dzīvojam mazliet bandītiskā pilsētā. Vēl esmu sapratis, ka manas paaudzes jelgavnieki daudz brīvāk lamājas, – tā bija organiska runas sastāvdaļa. Joprojām satiekoties savā starpā tā runājam, it kā pārslēdzoties uz pagātni. Citi tad brīnās, piemēram, cēsnieki: fui, kā tā var… (Smejas.)
Bet tagad Jelgava kļuvusi skaista. Protams, tā ir cita. Arī te pie Driksas vairs nav kādreizējo brikšņu, mazāk dabas. Tagad Jelgavu saucu par nogrimētu dāmu…
