Mūziķis Dons: Šķiršanās – tas nav nekas patīkams, taču arī šīs sāpes pāriet
Dziedātāja DONA jeb ARTURA ŠINGIREJA koncertos spiedz visu vecumu meitenes – no mazmeitām līdz vecmāmiņām. Viņa izsapņotais koncerts Es nāktu mājās pārcelts uz nākamo gadu, bet man ir sajūta, ka Dons jau sen pārnācis mājās – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Iespējams, sava nozīme tajā ir arī viņa savulaik atveidotajam Lāčplēsim. Darbs, par kuru Dons saka: nācu pie tā kā pie altāra.
Foto: Matīss Markovskis
– Kad gada sākumā stāstīji par saviem sapņiem, teici – divi lielākie ir koncerts Mežaparkā un ceļojums uz Jamaiku. Neviens no šiem sapņiem nav piepildījies.
– Dzīvē tā mēdz notikt – plāni mainās, un jāpielāgojas pārmaiņām. Koncerts ir pārcelts uz nākamā gada 1. jūliju, tieši pirms Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Un arī uz Jamaiku gan jau aizbraukšu.
– Mūzika lielā mērā ir arī tava izdzīvošana. Tas, ka nav iespēju koncertēt, var nozīmēt, ka nav arī naudas.
– Dzīvoju, satraukumam nav pamata. Mans dzīvesveids nav izšķērdīgs. Turklāt nav jau tā, ka nemaz nebūtu darba. Bijuši kādi mazi privātkoncerti, ir arī ienākumi no citiem avotiem. Pabalstus neesmu prasījis, un, paldies Dievam, man ir tāda iespēja to nedarīt.
– Tas nozīmē, ka neesi licis visas olas vienā groziņā?
– Visas olas nekad nevajag likt vienā groziņā.
Mans tētis aizgāja pēkšņi, negaidīti. Un tāpēc vienmēr pietrūks viena pateikta es tevi mīlu.
Esam jau pieredzējuši, kā ar mūziku saistīti cilvēki tā izdara, turklāt vairākas reizes, un zinām, ar ko tas beidzas. Ir cilvēki, kas kļūdās, un ir citi, kas mācās no viņu kļūdām… Lasa grāmatas un plāno, kā diversificēt savus ienākumus. Man apkārt ir cilvēki, kas to dara diendienā un kuriem tā ir saprotama lieta – viena olu kastīte ir daudz riskantāk nekā divpadsmit atsevišķas olu kastītes.
– Tātad ar naudu jāiemācās apieties. Tu arī esi kļūdījies?
– Protams! Tas ir mācīšanās process, kad mācies no citu kļūdām un pieļauj savējās. Kļūdas man bijušas dažādas – bijušas veiksmīgākas investīcijas un ne tik veiksmīgas. Katra no tām tika analizēta, un diezgan ātri sapratu – o, tur vairs iet nedrīkst. Vai arī – ā, te gan vajadzētu aiziet vēlreiz…
– Tu runā par investīcijām, bet vairums cilvēku neko neinvestē, nopelna un tērē. Jo ieguldījumiem vienkārši nepietiek.
– Kad man bija divdesmit trīs gadi, manās rokās nejauši nonāca grāmata Bagātākais vīrs Babilonijā. Iesaku to kā obligāto literatūru visiem, kuri grib saprast naudas plūsmas pamatprincipus. Grāmatā pasakas formā izklāstīti dažādi zelta likumi, kas palīdz veidot uzkrājumu.
