Mums nevar būt savu bērnu. Vīrieša versija
Tā mēdz būt skarba un nežēlīga apjausma – mums nevar būt bērnu. Iespējams, emocionāli viens no sāpīgākajiem faktiem, ko pāriem, kuriem savu bioloģisko bērnu nav, nākas pieņemt. Biežāk runā par to, ko šajā pieņemšanas un apjausmas ceļā jūt sieviete. Bet ko jūt vīrietis? Kā viņš iziet cauri šim ceļam? Divi pieredzes stāsti no vīriešu perspektīvas.
Foto: Shutterstock
Uztaisīju tetovējumu – gumijas lācīti
Emīls Senkans,
reklāmas speciālists, 31 gads. Precējies. Emīla sieva Madara (33) sociālajā vietnē Instagram atklāti dalās savā pieredzē, ierakstiem pievienojot tēmturi Rindā pēc bērna.
Esmu dzirdējis stāstus, kad vīrietis sievietei asi pasaka: «Ja tu nevari, tad nevari,» – un aiziet citās attiecībās.
«Šobrīd par to visu varu runāt daudz vieglāk – esam gājuši terapijā, mācījušies ar šo situāciju tikt galā. Tas, ka par šo visu varu runāt, ir arī manas sievas nopelns, un arī mūsu attiecībās visu šo piecu gadu laikā sarunas ir ļoti palīdzējušas.
Vienmēr licies, ka būšu labs tētis. Un es arī gribēju būt tētis. Esmu paspējis patusēt, paceļot, tomēr ceļojums nav dzīvi mainošs notikums. Bērns ir tas, kas maina dzīvi. Pirms pieciem gadiem ar Madaru devāmies pusgadu ilgā ceļojumā pa Eiropu, un ceļojuma beigās sapratām – esam gatavi bērnam. Pagāja pusgads, bērniņš nepieteicās. Šajā laikā jau bijām paguvuši aiziet uz pārbaudēm – aprunāties un saprast, kas notiek.
