«Mums ir iemesls vēl kādu laiku eksistēt un darboties.» Ziemassvētku vecīšu karalis Kaspars Pūce
Aktieris KASPARS PŪCE savulaik nodēvēts par galveno Ziemassvētku vecīti valstī – kā nekā viņam šajā darbā ir vairāk nekā pusgadsimtu ilga pieredze. Pie tā, ka vecīšbūšana ir vectētiņa darbs, nu jau pieradusi arī aktiera mazmeitiņa. «Kopš bērns negaidīti kļuva par apaļu bāreni, esam kļuvuši par veciem jaunajiem vecākiem,» saka aktieris.
Foto: Lauma Kalniņa
Pieturzīmes
- 73 gadi.
- Ziemassvētku vecītis ar vairāk nekā 50 gadu stāžu.
- Bijis Latvijas Leļļu teātra un Dailes teātra aktieris.
- Filmējies daudzās kinolomās.
- Režisora Voldemāra Pūces un aktrises Dailas Kukaines-Pūces dēls.
- Brālis – komponists Valts Pūce, māsa – čella skolotāja Dace Pūce.
- Abi ar sievu audzina vecākā dēla meitiņu Ugdu Māru (7).
Tagad mums ir iemesls vēl kādu laiku eksistēt un darboties, lai varētu to mazo peciņu nostādīt uz kājām.
Snieg sniegs, un klusais Teikas privātmāju rajons atgādina pilnīgi atsevišķu savrupu republiku. Kaspars Pūce mani sagaida pie vārtiņiem, skaitot Ziemassvētku dzejoli. Kad vismaz piecu pantu dzejolis ir galā, vārti beidzot tiek atvērti un mani aicina iekšā. Mazmeitiņa Ugda ir bērnudārzā, sieva Janīna tikmēr mājas otrā galā aizņemta savā advokātes darbā. Galdā tiek celta piparmētru tēja, kas audzēta turpat dārziņā mājas priekšā. Septiņpadsmit gadu vecais runcis Murcis guļ pie loga uz radiatoriem tieši tā kā reklāmattēlos par siltuma tarifiem. Pie sienas cits zem cita trīs foto – pirms četriem gadiem negaidīti no dzīves aizgājušā vecākā dēla Kristapa fotogrāfija, pats Kaspars un Kaspara tēvs režisors Voldemārs Pūce. No virtuves skaļi atskan Latvijas Radio diktora balss un smaržo ceptas siermaizītes. Runājot Kaspars ik pa laikam noglauda un piekārto bārdu – kā pārbaudot, vai viņa darba instruments vēl vietā. Turpat netālu trauciņā saliktas vairākas krāsainas matu gumijas – nosmejamies, ka tās vectēvam un mazmeitai kopīgas, jo abiem ir astītes, kas kārtīgi jāsaņem. Mūsu sarunas laikā Kaspars ik pa laikam apklust un aizdomājas – sāpes par pēdējo gadu zaudējumiem nekur nav pazudušas. Tomēr dzīve ir ritējusi savu gaitu.
– Jūs un decembris viens otram piestāvat – galu galā esat tāds kā Ziemassvētku vecīšu karalis!
– Ha, ha! Nu, nu… Kādreiz mans tēvs teica: ja gribi ko paveikt, neuzbāzies nevienam. Ja būsi vajadzīgs, tevi atradīs! Un tā arī mūžam bijis – mani atrod. Lielos, ka nekad mūžā nevienos laikos neesmu reklamējies, ka, lūk, tāds un tāds Vecītis jeb Salatēvs gatavs ierasties pie jums. Nekad! Parasti ziņas gājušas tautā no mutes mutē. Jāsaka arī – mans apaļais ģīmis un deguns labi der šim tēlam. Ilgus gadus strādāju ar pieliekamo bārdu, bet ar laiku paša bārda bija izaugusi pietiekami liela. Kamēr tā bija tumša, balināju. Ui, kā koda! Toties bērniem liels prieks – manā bārdā var iebraukt ar drošu roku!
– Ir tā, ka visi bērni pārsvarā skaita vienus un tos pašus piecus dzejoļus?
– Es pat teiktu – tikai trīs: Sidraba mēnestiņš laižas pa gaisu, tad Ko mēs, bērni, darīsim, pīrāgam, nabagam… un Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām. Šie ir pamatu pamatā.
