Monika un Baiba Zīles: Rakstniekam vajag smagu dibenu
Baibai tūlīt iznāks sestā grāmata latviešu valodā, bet vēl trīs iznākušas angļu un viena pat vācu valodā. Savukārt Monikai savu grāmatu iekrājies jau pāri 30. Raksta viņas ļoti, pat neticami atšķirīgi, toties līdzīga ir viņu lieliskā humora izjūta un pašironija. Mamma un meita, rakstnieces MONIKA un BAIBA ZĪLES.
Foto: Matīss Markovskis
Baiba: Man mamma no bērnības teikusi, ka rakstniekam vajag smagu dibenu, jo ir jāsēž un jāraksta.
MONIKA: Ja par iedzimtiem talantiem, tad man rakstīšanas talants iedzimis no vectēva un Baibai no vecvectēva. Viņš bija vienkāršs Latgales zemnieks, skolā gājis dažas ziemas, bet daudz stāstīja pasakas pirmajā personā, it kā par sevi, viņam bija varena iztēle. Dzimtā ir arī citi, kam patīk sacerēt, – tēvabrālis Juris bija vietējais Dreslers, skaitīja pantiņus par kaimiņiem un visādiem notikumiem, bet manam brālēnam Andrejam, inženierim ar augstāko izglītību, joprojām patīk sacerēt stāstiņus un peršas.
– Kādas īpašības vajadzīgas, lai kļūtu par rakstnieku?
BAIBA: Man mamma no bērnības teikusi, ka rakstniekam vajag smagu dibenu, jo ir jāsēž un jāraksta. Man gan bērnībā tas likās baigi viegli – vakarā, kad es jau guļu, mamma paraksta, un pēc tam visi par viņu runā, viņa ir zvaigzne!
MONIKA: Tā ir, vajag smagu dibenu – kad to noliek, nedrīkst piecelties. Iesākums vienmēr ir grūts, tad es atceros visus nepabeigtos mājas darbus un nesakārtotos skapjus, man pēkšņi vajag tos sakārtot. Bet, kad apsēdies, tad jau aiziet.
