Modes māksliniece Sabīne Skarule – brutālā sevis laušana

– Man daudzi prasa, kāds ir tas sievietes vecumposms, kam es radu apģērbu, bet man liekas, ka nav svarīgi, vai viņai ir piecdesmit gadu vai divdesmit. Tas ir par mentālajiem procesiem. Jo es, piemēram, zinu, ka pati pirms desmit gadiem biju nopietnāka nekā tagad.

– Kā tu to skaidro?
– Domāju, ka tajā vecumā vienkārši gribēju būt nopietnāka. Uz lietām skatījos ar lielāku smagumu.

Es negribētu būt atpakaļ savos divdesmit gados. Man liekas, es neizturētu vēl vienu reizi.

Ar laiku daudz kas sāk likties mazsvarīgs. Un ir vieglāk. Izkristalizējas pamatvērtības, un nav tik svarīgi, ko domā citi. Es negribētu būt atpakaļ savos divdesmit gados. Man liekas, es neizturētu vēl vienu reizi (smejas). Nemitīgi kaut kur skrēju – dziedāšana, dejošana, koris, svešvalodu privātstundas, darbs kafejnīcā, skola. Vēl tā taustīšanās un nepārliecība par sevi. Tas viss kopā bija diezgan jaudīgs laiks sevis izzināšanai.

– Kādu tu atceries sevi kā pusaudzi?
– Vienmēr esmu bijusi romantiķe, tādu sevi atceros arī no bērnības. Būdama pusaudze, lasīju Džeinu Eiru, tā bija viena no pirmajām grāmatām, ko izlasīju. Tas daudz ko liecina par mani. Par tādu smeldzīgu, nostalģisku dzīves sajūtu. Jūtīgumu. 
Arī manas ambīcijas un interese par modi sākās jau tajā laikā. Gadu gaitā tās ir tikai augušas.

– Vai pa šiem gadiem nekad neesi gribējusi darīt kaut ko citu?
– Neesmu, bet vienmēr esmu sev teikusi, ka, ja nu kas, rīt varu sākt kaut ko jaunu. Draugi jau zina, ka puķu veikaliņš-dārzs ir mans rītdienas projekts. Protams, ir noguruma fāzes, bet tas ir pārejoši. Nu jau esmu sapratusi, ka jebkurš radošs process ir reizē pozitīvs un negatīvs. Kad ir grūtāks periods vai, tieši otrādi, lielāka rutīna, var gribēties aizbēgt, bet sevi no tā ir jāizvelk. Ar sevis motivēšanu ir pagrūtāk. Man, protams, kā Zivīm pēc horoskopa, ļoti patīk pavadīt laiku sapņojot, bet pie vienas gudrības esmu nonākusi – atslēga ir darīšanā. Un tikai tad, kad darbs ir izdarīts līdz galam, var pieņemt kādus nopietnākus dzīves lēmumus. 
Man liekas, šajā profesijā, tāpat kā jebkurā citā, ir tik daudz, ko rakt. Ir tik daudz dažādu piegājienu, rakursu, kā uz jebkuru lietu paskatīties. Turklāt es noteikti arī neesmu cilvēks, kurš visu laiku pavada tikai darbos. Man patīk līdzsvars. 

– Tātad darbaholiķe tu neesi. Tas šķiet pat mazliet neticami, ņemot vērā tavu līdzšinējo karjeru un nozari, ko esi izvēlējusies.
– Nē, par darbaholiķi sevi neuzskatu. Tāda esmu periodiski. Noteiktos darba posmos man ir vajadzīgs stress – kaut kas, kas dzen uz priekšu. Piemēram, konkurences sajūta. Tā man ir bijusi vienmēr, jau pirms Beļģijas skolas, kas, protams, to veicināja vēl vairāk. Man patīk spiest no sevis arvien vairāk, iet uz maksimumu. 

– Konkurences sajūta nāk no bērnības? Tev taču ar māsu Žaneti ir maza gadu starpība. 
– Mēs esam trīs māsas, es esmu vidējā, un, jā, māsu būšana vienmēr ir devusi veselīgu konkurences sajūtu. Tas droši vien ir neizbēgami. Vecāki vienmēr teica – māsas, jūs esat komanda! Un tā tas tiešām arī bija. Viena otru piesedzām. Piemēram, kamēr Žanete salika spilvenus zem segas, lai aizlavītos uz ballīti, es izmantoju savu aktiermeistarību, lai noziņotu, ka māsa jau guļ, un lūdzu netraucēt.

– Teici, ka pēc dabas esi jūtīga. Kā tu domā, vai jūtīgums ir kaut kas, kas raksturīgs māksliniekiem? Vai bez tā vispār būtu iespējams radīt?
– Grūti pateikt. Skatos, piemēram, uz savu vīru (mākslinieks Indriķis Ģelzis – aut.) – viņš noteikti nav tik emocionāls. Viņš man citreiz saka, lai es beidzu ņemties. Es par daudz dramatizējot situācijas.

– Tad jau sanāk, ka viņš tevi līdzsvaro. 
– Domāju, kaut kādā mērā jā. Saka, ka pretpoli pievelkas. Mēs abi viens no otra daudz mācāmies. Bet dažreiz tā vienkārši ir mana sievišķība – būt uztrauktai par maznozīmīgām lietām, tāda sievišķīga sīkumainība. Ne tikai darbā, bet dzīvē kopumā.

– Jūs esat pāris ar stāžu, vai ne?
– Jā, divpadsmit vai trīspadsmit gadu esam kopā.

– Esat pārītis no vidusskolas?
– Tā varētu teikt, jā. Satikāmies caur kopējiem draugiem un gadu bijām vienkārši labi draugi. Tad es saņēmu dūšu un viņu nobučoju. Indriķis teica, ka pēc tam esot dejojot gājis uz mājām. Mūsu attiecību atslēga varbūt ir tajā, ka mēs dzīvojam dzīvi kopā, taču bez ekspektācijām, viens no otra neko nepieprasot. Es negribētu būt atkarīga no viņa un domāju, ka viņš negribētu būt atkarīgs no manis. Mēs viens otru varam tikai motivēt. Protams, ir forši, ka tev ir plecs, uz kā paraudāt, ja ir pilnīgi kaut kas salaists grīstē.