Mirdza Zīvere: Atgriezties nav iespējams, tikai – pabūt
Ir pagājis jau ilgs laiks, kopš dziedātāju Mirdzu Zīveri uz skatuves neesam redzējuši. Šoruden tāda iespēja būs – kad ar vairākiem koncertiem savu 70. dzimšanas dienu svinēs komponists Zigmars Liepiņš, apaļajai jubilejai par godu uz skatuves kāps arī viņa sieva Mirdza. Viņa pati saka – tas nebija ne domāts, ne plānots.
Foto: Natālja Golubova. Stils: Laila Trilopa
Pieturzīmes
• Dzimusi 1953. gada 20. septembrī.
• Dziedātāja, producente, uzņēmēja un režisore.
• Apguvusi apģērbu modelētājas konstruktores arodu, Maskavā ieguvusi teātra režisores diplomu.
• Dziedātājas karjeru sāka Raimonda Paula izveidotajā vokālajā ansamblī Modo.
• 1979. gadā iznāca Mirdzas soloalbums Viena diena manā mūžā ar Zigmara Liepiņa un Raimonda Paula dziesmām.
• Kopā ar Imantu Vanzoviču dziedājusi grupā Opus.
• 1992. gada izveidoja aģentūru Mūza un pievērsās pasākumu rīkošanai.
• Precējusies ar komponistu un uzņēmēju Zigmaru Liepiņu.
• Divi bērni — Zane un Jānis.
Man tiešām nepatīk vecas sievietes dziedātājas, sevišķi žanrā, ko es pārstāvu. Man nepatīk uz viņām skatīties.
– Pēdējo reizi uz skatuves jūs redzējām pirms desmit gadiem, arī tas bija Zigmara Liepiņa jubilejas koncerts – ar nosaukumu Atgriešanās… Toreiz intervijā IEVAI teicāt – atgriezties nav iespējams. Un tomēr esat atgriezusies uz skatuves…
– Un arī tagad saku to pašu: atgriezties nav iespējams, tikai – pabūt. Vairs neatceros, kā toreiz, pirms desmit gadiem, piekritu, jo man tiešām nepatīk vecas sievietes dziedātājas, sevišķi žanrā, ko es pārstāvu. Man nepatīk uz viņām skatīties, un tāpēc arī man pašai negribas tur būt. Vīriešiem ir kaut kā vienkāršāk, viņi visos vecumos uz skatuves izskatās labi. Lai gan pasaulē jau ir visādi precedenti un dzied arī vēl vecākas dāmas par mani. Piemēram, Areta Frenklina, bet viņa ir brīnišķīga. Viņas pēdējā uzstāšanās bija tik skaista un aizkustinoša, ka, pat klausoties ierakstu, biju absolūtā sajūsmā. Un ir vienalga, kā Areta Frenklina izskatās – viņa ir soula karaliene, un viņa dzied.
Vispār jau, kad dziedu, es jūtos labi. Ja vien varētu tā, ka mani neredz (smejas). Bet, tā kā tas nav iespējams, es izbaudīšu šo mirkli – pabūšanu uz skatuves. Vairāk gan vārdus, ko dziedāšu.
– Kā Zigmaram izdevās jūs pierunāt tomēr kāpt uz skatuves?
– Viņš nepierunāja, šoreiz atgriešanās uz skatuves iznāca pilnīgi nejauši. Braucām uz Liepāju, jo Zigmars bija iecerējis, ka par godu viņa jubilejai Liepājā varētu būt Kapteiņa stāstu iestudējums. Šis viņa muzikālais uzvedums, kura teksta autori ir Liepājas rakstošie talanti, ir izskanējis tikai vienu reizi – par godu pilsētas jubilejai. Toreiz bija finansējums, Liepāja bija tikusi pie jaunas koncertzāles. Viss notika ar vērienu un patriotiski. Bet tagad tādas iespējas neesot. Zigmars arī gribēja Lielajā dzintarā atskaņot savas meses, bet arī tam neatradās laiki – viss esot aizņemts. Sanāk, ka Liepājā, Zigmara dzimtajā pilsētā, vispār nesvinēs viņa septiņdesmit gadu dzimšanas dienu. Viņš sajutās tā drusciņ, pārfrāzējot angļu vārdu, – nevelkomīgi. Braucot atpakaļ uz Rīgu, redzu – Zigmars tāds kreņķīgs.
