Mīlētājs Imants Ziedonis – viņu dievināja visas…
Viņām, kurām padomju laikā Ziedonis nozīmēja gaismu, šodien ir nedaudz pēc sešdesmit. Viņas rāda klades, kurās ar roku pārrakstījušas Ziedoņa dzeju un epifānijas. To no galvas citē arī jaunās, tās, kurām divdesmit. Kādu viņš dzejā «gaidījis veselu mūžību», ar kādu «sarunājies caur puķēm», kādu uzrunājis tieši – ka viņu «pamīlētu tā»… Un visu vecumu meitenes pulkiem stājās garā rindā pēc autogrāfa un čukstēja: viņš arī man uzpūta siltu dvesmu… IMANTS ZIEDONIS.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Viņš tik daudzām uzpūta siltu dvesmu. Arī – būdams ironisks, izaicinošs, filozofisks, pāri stāvošs… Ziedoņa taureņi turpina lidot. Tas nav brīnums. Ziedoņa magnētiskā starojuma noslēpums nav atminams, tikai visu mūžu – azartiski minams. Vīrišķīgs, talantīgs, «pussmuks», sieviešu mīlestības pilns. Sarežģīts ģimenei – pārāk jau nu viņu vilināja «vētras acs» un ceriņu smarža uz tāla ceļa.
Violetās
Mirklī, kad jauno autoru seminārā pa vidus durvīm no kamīna puses ienāca jauneklis ar pinkainiem matiem, viņš uzreiz piesēja acis. Spurains, tāds kā uzvilkts, kā sabozies… Jau no pirmajiem viņa lasītajiem dzejoļiem bijis jūtams: te kaut kas ir. Bet, kad 1965. gadā viņam iznāca trešais dzejas krājums Motocikls un vēlāk Dailes teātrī tapa arī tāda paša nosaukuma dzejas izrāde ar pašu Uldi Pūcīti, tad jau vispār…
Reiz Imants man teica – pārāk vēlu sapratis, ka interesantas ir vienīgi meitenes, viņām vajadzējis veltīt vairāk laika.
Pielūdzējas un apjūsmotājas tobrīd jau zināja – Ziedoņa sirds pieder jaunajai aktrisei Ausmai Kantānei, tai skaistajai tumšmatei no Dailes. Kaut arī zināja, tik un tā sekoja dzejniekam pa Latviju kā tādas grūpijas, kur vien varēja nokļūt, dažai bija pat sava automašīna. Ideālistiskas meitenes, Ziedonis viņām drīzāk bija sapņu un Krāsaino pasaku tēls, kaut nevar jau zināt, kas katrai sirdī. Baltu rožu kātus viņas dienām mērcēja spaiņos ar lillā tintes ūdeni, līdz ziedi sadzērās zilvioleti, un tad nesa tos uz Amatu ielas Mazo ģildi, lai dzejas sarīkojumā pasniegtu dzejniekam, ar acs kaktiņu pētot, kaut zālē nebūtu arī mākslinieka sievas.
Violetās meitenes – tā šīs ēteriskās būtnes tagad dēvē Ausma Kantāne-Ziedone. Ir sācies viņas 80. jubilejas gads un astotais gads – bez Imanta. «Kā tās meitenes slēpās! Lai tikai es neredzētu, kura rozes atnesusi. Viņas nekad nekāpa uz skatuves. Laikam kautrējās no savas pielūgsmes; man arī būtu kauns. Nezinu, kur tajos nabadzīgajos laikos viņas vienmēr ņēma tik violetas puķes! Bet man Ziedonīti tas sieviešu eskadrons toreiz burtiski rāva no rokām laukā. Visas viņu mīlēja. Katra iedomājās, ka ir viena vienīgā. Un es apzinājos – tiklīdz novērsīšos, manā vietā tūliņ ielēks cita. Kamēr biju teātrī, filmēšanā, allaž uzradās kāda sapratēja un līdzi jutēja.»
