Mēs neesam tāds pāris, kas teiks: «Amēlij, tu tikai dārziņā nevienam nestāsti, ka tev ir divas mammas!»

Sākumā es kādu laiku nebiju gatava šīm attiecībām. Kad sapratu, ka kļūst nopietni, sāku iekšēji pretoties.

Pa apledojušo ielu no Pārogres vilciena stacijas nākas burtiski uzrāpties kā stikla kalnā, un Janas un Lilitas māja no ārpuses šķiet maza kā rūķīšu namiņš. Pagaidām izbūvēta tikai jumtistaba ar virtuvi, taču brīnumainā kārtā vietas pieticis visam – gan daudzajiem augiem, gan Amēlijas gultiņai, gan sunes Patijas iemīļotajam klubkrēslam. Mēs dzeram tēju, valda mājīgums, ir draudzīgi joki un rūpes – tāpat kā ciemojoties pie miljardiem jaunu ģimeņu visā pasaulē. 

Tā nu ir sagadījies, ka tiekamies simboliskā dienā. Pirmkārt, ir precīzi tas datums, kurā abas pirms gada uzzināja laimīgo vēsti, ka Lilita gaida bērnu. Otrkārt, šī ir diena, kad Augstākās tiesas tiesneša amatā neapstiprināja bijušo Satversmes tiesas vadītāju Sanitu Osipovu, un nav jau noslēpums, ka lielā mērā tas saistīts ar viņas nostāju par viendzimuma pāru tiesībām. 

Ļoti gribēts un plānots bērniņš!

Janas un Lilitas dzīvē beidzamā laika visvissvarīgākais notikums ir meitiņa, mazā Amēlija, kuru mūsu sarunas laikā auklē te viena, te otra mamma. Parastā, heteroseksuālā ģimenē diez vai viegli iztēloties, kāda drosme vajadzīga, lai viendzimuma attiecībās izlemtu par kopīgu mazuli. Pajautāju, vai Amēlija bija plānots bērns, un mēs visas trīs iesmejamies par jautājumu – šī nu gan nav ģimene, kurā varētu pieteikties neplānots!