Mecenātu pāris Dina un Jānis Zuzāni – starp azartspēļu biznesu un mākslas centru

Ar Jāni iepazināmies pie draugiem. Katrs toreiz atnācām ar savu otro pusīti, taču iepazināmies un sapratām – viens otram patīkam labāk nekā draugi, ar kuriem atnācām.

– Vai pirms trīsdesmit deviņiem gadiem, kad iepazināties, varējāt iedomāties, ka reiz jums būs pašiem savs mākslas centrs? 
Jānis: Mēs vienmēr esam bijuši sapņotāji. Vienmēr orientēti uz izaicinājumiem. Māksla vienmēr bijusi mums apkārt, vienmēr esam par to domājuši. Protams, mums nebija domas par savu mākslas telpu. Bet tas, ka māksla bija aktīva mūsu dzīves sastāvdaļa, ir fakts. Kad šo vietu atvērām, redzot cilvēkus, kas šeit atnākuši – todien kopumā tādu bija ap sešsimt –, bija sajūta: hm, visu laiku tas bija tavs, bet tagad tu to esi padarījis publisku. Tā bija ļoti īpatnēja, bet ļoti patīkama sajūta. 
Dina: Mums vienmēr mērķi bijuši lielāki nekā iespējas tos realizēt. To, ka tik ļoti būsim saistīti ar mākslu, es gan nedomāju. Man savulaik bija milzīga interese par politiku. Ja bērniņi nebūtu dzimuši viens pēc otra un nebūtu tik aizņemts laiks, es noteikti būtu pievērsusies Tautas frontei un iesaistījusies politikā. 
Interese par mākslu ir nākusi no ģimenes, ieaudzināta kopš bērnības. Ienākot telpā, pirmais, ko daru, – to nofiksēju. Skatos, vai ir kāds nieciņš, kāda glezna, vāze. Tur parādās otra cilvēka būtība – ja viņš ar mākslu saaudzis, tas ir skaisti. Māksla palīdz cilvēkam sākt domāt, tvert dzīvi citādi. Cilvēkam ir divas smadzeņu puslodes, un tās jāattīsta abos virzienos. Tu nevari nodarboties tikai ar sportu, tam pretī būtu jāliek mūzika, māksla, un otrādi. Lai cilvēks spētu reāli domāt, reāli uztvert pasauli, viņam jādarbina abas puslodes. Es mēģinu sportot, tikai man tā švaki sanāk (smejas). 

– Pastāstiet, kā sākās jūsu ģimene.