Māsas Terēzes 20 gadi klosterī: Nav tā, ka, tuvojoties vīrietim, aizveru acis
Betānijas dominikāņu māsa TERĒZE ZVIEDRĀNE klosterī iestājās 26 gadu vecumā un dzīvo tajā jau 20 gadu. Reizēm māsa Terēze par savu izvēli šaubās, tomēr palikdama uzticīga mūža solījumiem.
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane
Es te esmu laimīga, bet, atzīšos, arī man bijušas šaubas, vai šis ir mans īstais ceļš. Šaubīties ir normāli, jo šaubas – tā ir izaugsme.
Mēs esam klasesbiedres. Kad pabeidzām Balvu rajona Rugāju vidusskolu, viņu sauca Vita. Neesam tikušās veselu mūžību. Esmu dzirdējusi, ka Vita ir klostermāsa, bet nezinu, kā viņu atrast. Daru tāpat, kā mūsdienās meklētu jebkuru citu cilvēku: ierakstu Vitas vārdu un uzvārdu interneta meklētājā, atrodu, kurā klosterī viņa ir, un aizrakstu lūgumu palīdzēt sazināties. Jau pēc pāris stundām manā e-pastā iekrīt priecīga vēstule no Vitas ar piedāvājumu tikties jau pēc dažām dienām. Izrādās, Vita ir atrodama arī sociālajos tīklos, tikai ar citu – Terēzes – vārdu. Manu dāvanu – košu ziedu groziņu viņa nenes uz savu istabu, bet noliek uz altāra.
– Vita, pat nezinu, kā man tevi saukt, jo esi pieņēmusi citu vārdu!
– Droši sauc mani tā, kā tev ir vieglāk. Ikdienā esmu māsa Terēze, bet mans pilnais klostervārds ir māsa Marija Terēze Rita. Marija esmu par godu Dievmātei – viņa man vienmēr bijusi mīļa. Arī Svētā Terēzīte man daudz palīdzējusi – klostermāsas drēbēs pirmoreiz ietērpos tieši viņas dzimšanas dienā 2. janvārī. Savukārt Svētā Rita no Kaskijas bija sieva un māte, zaudēja vīru un abus dēlus un iestājās klosterī. Katoļi Ritu piesauc palīgā dažādās vajadzībās un neatrisināmās situācijās, arī mani viņa ir uzklausījusi un palīdzējusi.
– Abas esam lauku meitenes, bet, redz, cik dažādi aizvijušies mūsu dzīves ceļi.
– Jā, Lolita, tu tolaik aizgāji studēt žurnālistiku Rīgā, bet es iestājos studēt pedagoģiju universitātē Daugavpilī, bet pēc trim nedēļām sapratu, ka tas man īsti neder. Pēc gada iestājos toreizējā Paula Stradiņa 2. medicīnas skolā un ieguvu feldšeres-laborantes profesiju. Atgriezos savos dzimtajos Rugājos, vietējā slimnīciņā gadu strādāju par laboranti tur, tad poliklīnikā Ilūkstē. Tā nu mēs visas – es, mamma un vecmamma – pārcēlāmies uz Ilūksti. Savu tēti es zinu, bet ar mums kopā viņš nedzīvoja. Pēc pāris gadiem samazināja darbinieku skaitu, un sāku strādāt garderobē. Tad devos uz Rīgu, kur pāris mēnešu pastrādāju darba meklēšanas firmā.
– Skolas laikā tu acīmredzami piekliboji, bet vienmēr visur iesaistījies, pat aktīvi piedalījies sporta stundās.
