Mārtiņš Meiers: Es ļoti stingri sevi sodu par paklupieniem

Kad sākās pandēmija, bija tāds stulbs prieks, ka uz dzīvi jāpaskatās no cita skatpunkta, bet nu jau saprotu, ka vienkārši jāatļaujas sērot par šo laiku.

– Tava izcilākā loma līdz šim droši vien ir Hamlets. Pirmkārt, par to saņēmi Gada aktiera balvu Spēlmaņu naktī, otrkārt, pats lugu tulkoji. Šī izrāde ir par dzīves pārvērtēšanu. Tieši par to, kas tagad ar daudziem no mums notiek. Ko mēs varam mācīties no Hamleta? 
– Jā, Hamletu triviāli var saukt par aktiera mūža lomu. Manā gadījumā šī profesionālā virsotne aprāvās, jo pandēmijas dēļ nospēlējām tikai pārdesmit izrāžu. Līdz ar to man tie divi gadi, kuros mēs pirms tam strādājām, ir aprauti un neizsāpēti. Esmu noņemts no trases mirklī, kad man bija vislielākie apgriezieni, un diezin vai varu ielēkt tajā vilcienā atpakaļ. Kad sākās pandēmija, bija tāds stulbs prieks, ka uz dzīvi jāpaskatās no cita skatpunkta, bet nu jau saprotu, ka vienkārši jāatļaujas sērot par šo laiku un neslēpties aiz viltus entuziasma. Šī neziņa radoši notrulina. Mana profesija jau nav pašam spēlēt lomas un runāties mēlēs istabā ar sevi. Tas, kā es varu darīt labu cilvēkiem, man tika atņemts, un tagad man rodas jautājums par sava darba lietderību. Šis laiks noteikti mums kaut ko maksās, jo, skatoties vēsturē, tiklīdz notiek kāda sociāla kataklizma, pēc tās sabiedrībai vajag jaunus, nevis iepriekšējos varoņus. Ja lasām vēstures zīmes, ar sevi varu vilkt paralēles ar Remarka un Hemingveja zudušo paaudzi. Jo cilvēki visu, kas bijis pirms kara, grib emocionāli aizmirst. 

– Tu jau neesi unikāls, domāju, ka mēs visi kādā ziņā tā jūtamies. Bet viens no veidiem, kā tikt ar to galā, ir pārlasīt klasiku. Jo cilvēki vienmēr ir gājuši cauri dažādām krīzēm.
– Mirklī, kad Hamlets uzzina, ka tēvs nogalināts – to izdarījis tēva brālis, kuru apprecējusi viņa māte –, visa pasaule, kā viņš to uztvēris, ir sabrukusi, pēkšņi viss tiek salauzts. Hamleta gadījumā tas ir jautājumu stāsts, viņš uzreiz nerīkojas, neiet ar dumpi, kā to dara Laerts. Hamleta vislielākais protests ir nekā nedarīšana. Atriebību Hamlets izdara tikai tajā mirklī, kad zina, ka pats mirs. Tādēļ nav īstas atbildes, kā rīkoties. Dzīvot viņam ir sava veida rotaļāšanās. To no viņa var paņemt. Jo, kad viss ir zaudēts, tad ko? Sēdi zem ābeles un dziedi. Hamlets arī smejas par sevi. Izsmiet visu šo ārā – tās, man liekas, vispār būtu labākās zāles. Un vēl viņš dzird sevi domājam. Prasme klausīties sevī, man šķiet, ir viena no būtiskākajām lietām. Tagad arī mums ir laiks staigāt pa mežu un domāt. Bet tas ir ļoti vardarbīgs un nogurdinošs process, tas nav patīkami. Cik kuram ir spēks, prasme un ticība sev pēkšņi sevi izaicināt un pagriezt pilnīgi citā virzienā. Nevis sevi mocīt, ka kaut kas jāmaina, bet saprast – kāpēc? Katrs cilvēks šo pārvērtēšanu veic citādi un mēģina pie kaut kā pieķerties, un Hamlets neķeras ne pie viena, pat ne Dieva, tikai pats pie sava prāta. Nezinu, kurš ikdienā ir tik drosmīgs. Hamlets lugā piedzīvo tādu kā iniciāciju, sākumā viņš ir naivs un spurains jauneklis, tad viņam iesit dzīve, un izrādes beigās, būdams jauns, viņš ir gluži vecs cilvēks.