Māris Čaklais: Liktenis uz augstām likmēm
MĀRIS ČAKLAIS bija steidzīgs vienmēr. Ar nešķiramo ādas koferīti pie rokas, ceļgalos iešūpodamies, kā atsperdamies nākamajam soļa metram, kā pretestību pārvarēdams, plecus pagrūdis uz priekšu, viņš allaž gāja uz kādu mērķi, laiku dalot pat ne stundās, bet minūtēs. It kā zinot, ka atvēlētais mūža nogrieznis beigsies ne sirmā vecumā, bet vēl spēka gados. Sešdesmit trīs gadi un trīs dienas. Šovasar 16. jūnijā viņam apritētu 80 gadu.
Foto: Gunārs Janaitis
Savā vietā Latvijā
Kas zina, vai liktenis bija žēlīgs, sirmuma viltīgo pielavīšanos caur nespēku, kaitēm, prāta gurdumu nomainot ar aiziešanu pusgada ātrās ciešanās. Taču tagad mēs atceramies dzejnieku vien kā gana švītīgu kungu iesirmiem deniņiem, baltos uzvalkos un kurpēs, garos stilīgos mēteļos, platmalēs vai beretēs, ja ne citādi, tad elegantām kaklasaitēm vai košu lakatiņu ap kaklu. Enerģisku, ironisku, vērīgu, subjektīvi asu, bet nekad sīkmanīgu.
Kad 1953. gadā Māra tēvs, atradis sava puikas rīmes Dreslera stilā skolas žurnālītim: «Staļins guļ jau sarkofāgā –/ indi ieķēris tas māgā./ Pazūd arī Berija/ ar savu zelta sēriju,» sadeva puikam rozgas, viņš pilnīgi noteikti nenojauta, ka ieper nākamo dzejnieku, godātu no paaudzes paaudzē. Tajā mirklī dzīvākas par dzīvu bija kara šausmas, izsūtīto ešeloni, paša arests un saprašana, ar ko tāds pantiņš var beigties.
Bet provinces zēns bija izredzētais. Absolūtā dzejas dzirde – tā to varētu nosaukt.
Savā vienīgajā memuārgrāmatā Laiks iegravē sejas dzejnieks raksta: «Es piedzimu dienā, kad Fricis Kociņš, Latvijas sūtnis Krievijā, no Molotova saņēma Krievijas valdības ultimātu un Kārlis Ulmanis teica savu radiorunu Latgales dziesmu svētku dalībniekiem [..]. Tā vēl nav slavenā runa ar «es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās». Tā sekos nākamajā dienā. Es paliku savā. 1940. gada 16. jūnijā Rīgas pilsētas kanālā sāka ziedēt ūdensrozes.
