Marinas Vorslavas stiprais stāsts: Mana sirds varētu būt interesants uzskates materiāls

• Pirmo insultu piedzīvoju 2019. gada novembrī. Bija jau vēls, patiesībā nakts, un devos gulēt, kad pēkšņi ķermenī sajutu tādu kā augstsprieguma elektrības vadu sīkšanu.
• Savu dzīvi dalu pirms un pēc insultiem. Man laikam ir lemts vienā mūžā nodzīvot divas dzīves. Divas operācijas, divi insulti, bez brillēm arī bilde dubultojas – viss pa pāriem.
• Plānoju savus orgānus pēc nāves novēlēt transplantācijai, protams, ja vispār kaut kas vēl būs derīgs. Vai arī anatomikumam – studentu apmācībai.

Šokšovs slimnīcā

«Pirmo insultu piedzīvoju 2019. gada novembrī. Bija jau vēls, patiesībā nakts, un devos gulēt, kad pēkšņi ķermenī sajutu tādu kā augstsprieguma elektrības vadu sīkšanu. Zumēšana nepārgāja. Izvilku no segas apakšas kreiso roku un jutu, ka tā ir ļengana. Atverot acis, nespēju fokusēt skatienu – katra acs rādīja savu bildi. Šķita arī, ka mute ir šķība. Sapratu, ka labi nav, un lūdzu vīram Vilnim, lai viņš novērtē, vai seja nav kļuvusi asimetriska. Viņam šķita, ka izskatos kā parasti. Neatceros, prasīju spoguli vai skatījos telefonā, bet, cik nu varēju ar savu neskaidro redzi saskatīt, dramatiskas izmaiņas nemanīju – lūpas kaktiņš nebija līdz zodam nokāries. Tomēr, tā kā studēju medicīnu, uzreiz tapa skaidrs, ap ko lieta grozās. Kad atbrauca ātrie, biju jau pati sev noteikusi diagnozi.

Pirmajā brīdī nāca smiekli: wow, baigais piedzīvojums, prakse uz līdzenas vietas! Realitāti neaptvēru arī tad, kad jau biju aizvesta uz Stradiņiem un nonākusi Neiroloģijas nodaļas Insulta vienībā. Nepamanīju, kurā brīdī bija noļucis plakstiņš – atvērt varēju vienīgi ar pirkstu palīdzību. Insults bija trāpījis nervu krustpunktā, tāpēc man bija traucēta kreisās rokas un kājas darbība un cietusi labā acs.