Marija Migliniece-Lapāne: Manī ir spēcīga enerģija, savā ziņā pat kaut kas raganisks
«Esmu priecīga pastāstīt savu pieredzi, jo varbūt varu kādam palīdzēt,» saka Marija Migliniece-Lapāne, dziedātājas Olgas Rajeckas un basketbolista Igora Miglinieka meita. Pirmo reizi viņa atklāti runā par to, kā savulaik izrāvās no emocionālas vardarbības. Rētas bija tikko apdzijušas, kad pavisam tuvu pienāca īsta mīlestība, bet Marija no tās atteicās. Par laimi, viņa tomēr spēja sev pateikt – muļķe! «Un… te nu mēs esam,» pusotra mēneša pēc kāzām smaidot saka Marija.
Foto: Ieva Andersone. Stils: Ginta Vītola
Pusaudzes gados man bija šausmīgs kauns par to, ka mani vecāki ir zināmi cilvēki.
– Marija, apsveicu ar jauno statusu – nu tu esi sievas kārtā!
– Esmu priecīga, ka izdarījām to tieši tagad, kad man ir 30 gadu. Kas zina, cik reižu būtu izšķīrusies, ja būtu apprecējusies stipri agrāk. Mēs, trīsdesmitgadnieki, esam ļoti apdomīgi. Lielākā daļa mana vecuma jauniešu nāk no šķirtas ģimenes. Nevajag pat piecus pirkstus, lai saskaitītu, cik maniem draugiem abi vecāki ir kopā. Tāpēc ir tikai normāli nesteigties un rūpīgi apsvērt, ar ko precēties, un vēl svarīgāk – ar ko kopā radīt bērnus. Apdomība nozīmē atbildību. Neapprecējāmies rozā briļļu periodā – mēs ar Raiti esam kopā piecus gadus.
– Tātad ļoti pārdomāts lēmums.
– Viens otru saprotam, mums ir viegli kopā. Ome man mācījusi: ļoti svarīgi, lai jums abiem gan tagad ir, par ko runāt, gan arī tad, kad būsiet sirmos gados. Cienu cilvēkus, kuriem ir sapņi. Raitim tie ir, un tas iedvesmo arī mani – varam pildīt viens otra laimes kausu. Viņam ir sava pasaule, kurā varu ielūkoties, un viņš var ielūkoties manā. Raitis mīl un ciena manu ģimeni un draugus, un es cienu viņa ģimeni un draugus. Bet pats svarīgākais – starp mums nav greizsirdības. Nulle! Esmu redzējusi meitenes, kas nemitīgi fotografē un sūta ziņas savam puisim – esmu šeit. Es tā nevarētu – ik pēc piecām minūtēm atskaitīties. Vienkārši iemestu telefonu upē!
– Paklau, ko Raitis teica, kad uzzināja, ka tava mamma ir Olga Rajecka?
– Ļoti vienkārši – satikās, un viss. Iepazīstoties nekad uzreiz nesaku, kas ir mani vecāki. Par mammu un tēti stāstu, kad jūtu, ka tas jādara, – es ar viņiem ļoti lepojos. Pusaudzes gados man bija šausmīgs kauns par to, ka mani vecāki ir zināmi cilvēki. Bērni ir ļoti nežēlīgi. Pamatskolā vecāku dēļ mani gan izņirdza, gan sauca rupjos vārdos.
