Marija Bērziņa: Manam bērnam nav vajadzīga nervoza mamma
Nacionālā teātra aktrisei Marijai Bērziņai aizejošā vasara bija bezgala skaista – pavasarī pasaulē nāca viņas dēliņš, un viņi abi dzīvojās pa savām lauku mājām Košragā, vakaros skatoties saulrietus. Taču nu Marija ar vienu kāju jau ir atpakaļ Rīgā – viņa Muzikālajā teātrī 7 gatavojas iestudēt Agro rūsu.
Foto: Natalja Golubova. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Nacionālā teātra aktrise kopš 2006. gada.
• 2006. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra aktieru kursu, 2018. gadā – Kultūras akadēmijas režijas maģistrantūru ar režiju izrādei Precēšanās un šķiršanās anatomija.
• Vairākas reizes nominēta Spēlmaņu nakts balvai gan kā Gada aktrise, gan kā Gada aktrise otrā plāna lomā.
• Dzimusi aktieru Andra Bērziņa un Lenvijas Sīles ģimenē.
• Dzīvesdraugs – Ģirts Gailītis, Salaspils lībiešu kora Lõja diriģents, ģimenē aug dēliņš.
Es pašlaik skatos, kā aug mans bērns. Neko skaistāku neesmu redzējusi.
– Kāpēc tieši Agrā rūsa – darbs, kas tik daudzas reizes jau iestudēts?
– Komponists Jānis Lūsēns vēlējās Agro rūsu iestudēt vēlreiz, un es vēl pirms kovida producentam Aigaram Dinsbergam biju apsolījusi to izdarīt. Mans izaicinājums ir piešķirt šim darbam citus akcentus, tāpēc tēma, ko esmu izvēlējusies, ir paskatīties – nu kā tad cilvēks dzīvo? Cik pa īstam? Man šķiet, tas ir Agrās rūsas galvenās varones Elzas lielais jautājums – vienā brīdī viņa saprot, ka visu laiku ir dzīvojusi citu dzīvi. Jau būdama cietumā, Elza reflektē par savu dzīvi, raksta vēstules meitai, lai viņa saprastu, kāda ir viņas mamma. Cilvēks nav ne labs, ne slikts, viņā ir abi spēki, un tikai mūsu izvēles nosaka, kā mēs dzīvojam. Tāpēc mana Elza nebūs nabaga upuris, kuru apkārtējā pasaule sabojājusi. Viņa ir meitene, kura no paša sākuma ļoti labi zina, ko grib, un tā ir viņas izvēle, par kuru Elza dārgi samaksā. Turklāt latviešu literatūrā nav nemaz tik daudz sieviešu antivaroņu, un tas ir ļoti interesanti iestudēšanai. Katrā ziņā apjoms ir liels – daudz personāžu un muzikālā materiāla –, ir, ko darīt.
– Kādā senākā intervijā ar tevi izlasīju, ka 28 gadu vecumā tu ļoti nopietni domāji par to, cik ilgi var spēlēt teātrī, lai tas ir gaumīgi… Vai tāpēc tu pamazām sāc pāriet uz režiju?
– Nē, nē, gluži prom no skatuves es neiešu, bet vēl joprojām uzskatu, ka aktrisei ir tāds bīstams brīdis. Tas ir līdzīgi kā ar jaunības kultu. Nu cik ilgi špricēsi sejā botoksu? Skatos uz Madonnu un domāju – nu cik ilgi?
