Mammu, kas ir karš? Pie mums arī būs?
Šādus un līdzīgus jautājumus, iespējams, šīs nedēļas laikā ir uzdevis gandrīz katrs bērns. Kā runāt ar bērniem, lai būtu godīgi, bet ne bezjēdzīgi satraucoši?
Foto: Shutterstock
Konsultē
MĀRĪTE BITE,
psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste centrā Līna
Vispirms izlīdzsvaro savas emocijas
Daudziem no mums šobrīd ir grūti savākties, nāk raudiens, ir trauksme un bailes. Psihologi teiktu – visticamāk, tā ir retraumatizācija.
Ikviens bērns briesmu brīžos drošības sajūtu meklē pie vecākiem. Mazie bērni to dara citādi nekā pusaudži, tomēr tā ir vajadzīga visiem. Bet, lai tu varētu kādu nomierināt, tev ir jābūt puslīdz mierīgai pašai. Tas nenozīmē, ka tu nedrīksti just to, ko jūti, vai teikt, ko domā, bet, runājot ar bērniem, īpaši par šādu tēmu, vārdi un to emocionālā krāsa ir jākontrolē.
Daudziem no mums šobrīd ir grūti savākties, nāk raudiens, ir trauksme un bailes. Psihologi teiktu – visticamāk, tā ir retraumatizācija. Mēs ne tikai dziļi jūtam līdzi Ukrainas cilvēkiem, mums atdzīvojas mūsu bērnības bailes no kara, ģimenēs pārciestais un vecāku un vecvecāku stāstītais par pieredzi no Otrā pasaules kara. Mums ir jāciena un jārespektē šīs atmiņas un savas emocionālās reakcijas. Mums, pieaugušajiem, ir jāmeklē atbalsts, bet tas nekādā gadījumā nav jādara pie bērniem. Tātad mums ir jāvelta papildu laiks, lai atrastu veidu, kā dalīties un spēcināties sarunās ar citiem pieaugušajiem – partneri, draugiem, kolēģiem.
Kad notiek kaut kas smags un negaidīts, parasti tās ir pirmās 72 stundas, kad emocijas daudzmaz nostabilizējas, kad viss notiek tādā aptveršanas režīmā.
Tātad – tavs pirmais uzdevums ir nostabilizēt sevi. Protams, pirmajās dienās kaut kāda daļa būs vienkārši izturēšana. Un lielākiem bērniem mēs varam mierīgā veidā teikt: man ir satraukums, man ir žēl par to, kas notiek Ukrainā. Varam stāstīt arī par savām emocijām: man ir skumji, bēdīgi, esmu dusmīga. Mēs varam dalīties ar savu līdzpārdzīvojumu, bet ne ar savu trauksmes dziļumu. Tas paliek pieaugušo pasaulei.
