Māksliniece Biruta Baumane: Četrdesmit gados es taisīšu pašnāvību
Mīla un dzīve. Tāds nosaukums dots Birutes Baumanes darbu izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, atzīmējot gleznotājas simtgadi. Viņas gleznās ir pašas dzīve, kuru viņa dzīvoja negausīgā kārē un tādā to arī gleznoja.
Foto: no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas
Jelgavā pa Lielo ielu iebrauc krievu tanki. Ir sācies cits laiks. Ne tikvien man, bet arī Latvijā un visā pasaulē, baigs un briesmīgs laiks.
Vēlos dzīvē traģēdiju
«Es gribu nodzīvot dzīvi pilnasinīgi, gleznot ar dzīves asinīm. Esmu sapratusi, ka mans var būt tikai tas, kas ir pašas izdzīvots. Visu dzīvē sastapto, ieraudzīto es tūliņ redzu uzgleznotu vai vārdos izteiktu,» atzinusi Biruta Baumane. Neko citu viņa tik labi nezinot kā sevi, tāpēc nevarot aiziet, neko neuzrakstījusi. Galvenokārt no viņas atmiņām pašas rakstītajās grāmatās Sarunas ar sevi un Es dzīvoju esmu veidojusi šo mākslinieces dzīves īso pārstāstu.
«Mana bērnība ir tur – zem Tērvetes skolas lielajiem kokiem. Redzu sevi iekāpušu lielā kokā, kas tai brīdī ir mana pils vai kuģis, vai ielīdušu ceriņkrūmos, nepacietīgi sapņojot, kaut ātrāk pienāktu lielā dzīve. Karsti vēlos, lai tajā man būtu liels, īsts draugs, kam visu varētu izstāstīt, kas visu saprastu, kas vienmēr būtu ar mani. Un arī traģēdiju es vēlos savā dzīvē, lai būtu par ko rakstīt. Traģēdijas ir tik skaistas – es tās velku ārā no papiņa mahagoni grāmatu skapja.»
«Vispār būs tā – papriekš dejošu, tad kaut ko piedzīvošu, lai būtu par ko rakstīt, un izstudēšu filozofiju, lai varētu visu kopumā apzināties un nenodzīvotu savu dzīvi ciet acīm.
Neprecēšos, mantas nebūs, lai būtu brīva un varētu braukt, kurp patīk, lai nekas nesaistītu uz vietas. Nu un četrdesmit gados es taisīšu pašnāvību, lai nebūtu jābūt vecai.
