Maize un sviests. Francijas lepnums – sendvičs

Precizēsim – par sendvičiem franči sauc gareniski uz pusēm iešķeltu bageti ar dažādiem pildījumiem.

Ņemot vērā, ka Francija ir gardēžu zeme, kurā drūzmējas pasaulē labākie pavāri un restorāni, šī atbilde tiešām varētu likties jocīga. Bet tikai tiem, kam nav trāpījies izcils sendvičs. Turklāt, ja tas baudīts tikpat izcilā scenogrāfijā, piemēram, siltā rudens dienā kādā no Parīzes skaistajiem parkiem, kur dzidrā gaisā virpuļo krāsainas lapas un turpat netālu, burbuļojot franču valodai, līdzīgas maizītes ēd no birojiem izmukušie pilsētas pamatiedzīvotāji, jūs sapratīsiet, ko es domāju. 

Bet – par visu pēc kārtas!

Tikai pusdienās

Dažos jautājumos citkārt brīvdomīgie franči ir izteikti klasiski, pat konservatīvi. Tas attiecas, piemēram, uz maltīšu laikiem. Vakariņas – no pulksten 18 līdz, vēlākais, pulksten 20, nu, vismaz darba dienās. Ja zināms, ka cilvēkam ir ģimene, šajā laikā skaitās nepieklājīgi zvanīt arī tiešām ekstrēmās situācijās, jo, ja vien tiešām šis zvans nevar novērst nelaimi, labāk sliktas ziņas saņemt ar pilnu vēderu pēc mierīga vakara ģimenes lokā. Tā teikt – nevajag izbojāt vakariņas, nepatikšanas nekur nepazudīs. Savukārt pusdienas franči klasiski bauda no 12 līdz 14. Ļoti bieži tūristi sūdzas, ka Francijā nav iespējams paēst, kad gribas, jo lielākoties mazās kafejnīcas un bistro atveras tieši šajā šaurajā laika lodziņā.