Maija Migla-Streiča: Esmu viena, bet ne vientuļa

Dzimtas stāsts

«Savu pirmo grāmatu – Matildes gadsimts – sāku rakstīt, vēl strādādama Panorāmā, un to es rakstīju pati sev. Gribēju izzināt, kāda bija mana dzimta, uzrakstīt par manas mīļās vecmāmiņas Matildes Grosgales mūžu, kas ilga veselu gadsimtu. Viņa bija mans tuvākais cilvēks. No mazas bērnības viņa stāstīja man par visu, ko piedzīvojusi, un tie stāsti palika man atmiņā. Tur tie visi bija saglabāti,» stāsta Maija.

Dzīve turpinās. Tagad esmu viena. Vīrs jau vairāk nekā gadu citā saulē. Esmu nolēmusi, un tā tas arī būs – manā mājā neviens vīrietis kā dzīvesbiedrs vai tuvs draugs neienāks.

«Vecmamma ar mani ļoti daudz runāja, es viņai biju vienīgais sarunu biedrs, viņas vienīgais mazbērns. No vecmāmiņas uzzināju Liepājas vēsturi, zināju ostas dzīvi, kurā pagāja mana vecvectēva mūžs, dzirdēju stāstus par liepājniekiem un viņu likteņiem. Matildes gadsimts patiešām ir manas vecmammas gadsimts un tā laika notikumi. Rakstīju savas dzimtas stāstu, vēsturisko fonu ar tā laika liecībām meklējot arhīvos, lasot senas, nodzeltējušas avīzes, izmantojot Nacionālās bibliotēkas digitalizētos periodikas fondus. Atļāvos izmantot savas mātes dienasgrāmatas, manu vecāku vēstuļu sarakstes. Viņi man bērnībā neko nestāstīja. Viņu dzīvi es redzēju bērna acīm, un tā man nelikās laimīga.

Šķetinot vēsturi un to, kā manas dzimtas piederīgajiem gājis pa dzīvi, es daudz ko uzzināju par viņiem, Liepāju, ostu. Viņu likteņi un visi atstāstītie notikumi grāmatā ir patiesi, taču grāmatas otrajā daļā ir arī daļēja autores fantāzija. Kad bērnībā augu pie vecmammas, ciemos nāca viņas māsas un brālis ar ģimenēm, es dzirdēju viņu sarunas un stāstus. Viss tika izrunāts – dzīve un vēsture. Man bija ļoti interesanti.