Mācītājs Tālis Freimanis – ceļš pie Dieva caur bankas krahu un vienīgā bērna nāvi
Ekonomikas zinātņu doktors TĀLIS FREIMANIS reiz bijis profesionāls basketbolists valsts izlases sastāvā. Divdesmit gadus Universitātes mācībspēks. Spīdējis kā lielākās Baltijas komercbankas Banka Baltija prezidents. Tad sekoja kritiens – bankas krahs ar izputinātu noguldītāju simtiem, apcietinājums, ilga tiesvedība… Bet vissmagākais sitiens – vienīgā bērna bojāeja… Viņš ir atradis veidu, kā turpināt dzīvot. Kalpojot. Ko viņš tagad domā par dzīvi? Esmu bez aizspriedumiem. Ļauju izstāstīt.
Foto: Jānis Saliņš. Stils: Laila Trilopa
Mēs tiekamies klusā rītā Vecrīgā, kur Tālis Freimanis darbojas kā Lutera Akadēmijas kapelāns – tērpies kolārkreklā, stalts, smaidīgs. Negaidīdams pirmo jautājumu, viņš noliek uz galda izkopētas Kriminālkodeksa lappuses ar 161.7. panta rindām: Šīs ir manējās…
– Ar baznīcu esat saistīts kopš 90. gadiem, taču mirklī, kad jūs ordinēja palīgmācītāja amatam, daudzi teica: zaglis nu kristīs bērniņus… Jūs sacījāt, ka lūdzat par tiem, kuri jūs zākā… Sevis mierināšanai?
– Nē. Tā ir sen zināma patiesība – ja kāds tev saka ko netīkamu, tad pasaki paldies, pienes ziedus un lūdz par viņu. Šis cilvēks neļauj tev pašapmierināti paaugstināties. Tam ir ārkārtīgi liela jēga.
Pašā sākumā uzreiz pēc infarkta un klīniskās nāves mani uz pusotru mēnesi aizveda uz čekas pagrabu…
Kaut savu laicīgo sodu esmu saņēmis, grēkus esmu izsūdzējis un grēks ir piedots, tas ļauj neaizmirst, ka esmu grēcīgs. Un par man inkriminēto – uzņēmuma novešana līdz maksātnespējai nolaidības dēļ – domāju, ka vienīgais esmu saņēmis augstāko piemērojamo sodu – trīs gadus nebrīvē. No otras puses… Ir cilvēki, kas pasaulē lūkojas ar tumšu skatienu, kultivē sevī negatīvo un grēkāzi meklē ārpus sevis. Govīm pazūd piens, tātad vainīga ragana, kas paskatījās uz manām govīm; sadedzināsim viņu sārtā… Un pastāv ļaundaris, kas mani izputināja, nevis manis paša lēmums un risks nopelnīt, noguldot naudu bankā, kas sola milzīgus procentus… Es lūdzu par šiem cilvēkiem. Lai Dievs viņiem dod jaunu skatu uz pasauli.
– Atzīstat, ka bijāt nolaidīgs?
– Ja ko dari, tad jārēķinās, ka var arī neizdoties. Man vismazāk gribētos taisnoties. Tomēr gribu personīgi atvainoties visiem, kas Bankas Baltija lietā ir cietuši un uzskata, ka man ar to ir kāds sakars. Bet bankas vārdā atvainoties nevaru, jo banka man nekad nav piederējusi, vienmēr biju tur algots darbinieks, tāpat kā pārējie 1029 bankas darbinieki, – vispirms viceprezidents, tad prezidents. Īpašnieki bija akcionāri.
– No valsts augstskolas mācībspēka nonācāt augstā amatā privātā komercbankā… Kā tā?
