Mācītājs Krists Kalniņš: Arī vīrietim vajag palīdzību
Mācītājam KRISTAM KALNIŅAM jau ir apritējuši piecdesmit gadi. Kā viņš pats saka, šobrīd jūtas kā izņemts no krāsns – gatavs, laimīgs un pietuvojies pareizām attiecībām ar dzīvi. Bet, lai līdz tam nonāktu, vajadzēja desmit karstus gadus, kas svilināja, dedzināja un visbeidzot arī piededzināja.
Foto: Jānis Saliņš. Stils: Laila Trilopa
– Tā ir taisnība, ka esat beidzis Latvijas Policijas akadēmiju?
– Tieši tā. Esmu virsleitnants un kādu laiku strādāju Interpolā. Biju izmeklētājs. Iestājos akadēmijā, jo izkritu iestājeksāmenos Teoloģijas fakultātē, angļu valodas eksāmenā.
– No izmeklētāja darba aizgājāt, jo neatradāt tajā piepildījumu?
– Jau tolaik zināju, ka mans aicinājums ir kalpot, kļūt par mācītāju. Katrā ziņā jurisprudence man ļoti patika. Nenoliedzami. Ja Dievs man sirdī nebūtu ielicis šo aicinājumu, es būtu kļuvis par advokātu vai tiesnesi.
– Vai jūs vēl atceraties savas iekšējās sajūtas, kad sasniedzāt Jēzus vecumu?
– Atceros savas sajūtas 30 gados. Tolaik piedzīvoju pirmo dziļāko izmaiņu sevī, ko uztvēru ar prātu. Ja tā var teikt, kādu dienu pamodos un sapratu, ka līdz šim mani neuztrauca, kā dzīve notiek. Notiek tā – labi, notiek šitā – arī labi. Bet 30 gados pirmo reizi sapratu, ka man kļūst svarīgi, kā dzīve notiek, un sāku atšķirt savējo no tā, kas nav manējais.
Vardarbība notiek uz abām pusēm. Man ikdienā jārunā ar vīriešiem, kuri piedzīvo emocionālo vardarbību.
Dzīvojot bērnībā, mammas pasaulē, biju spiests dzīvot kompromisā. Viņa, kā jau aktrise, bija ļoti emocionāls cilvēks. Mums, bērniem, vajadzēja pielāgoties viņas uztverei. 30 gados es piedzīvoju atdalīšanos no tās, kļuvu pats. Savukārt 40 gados sapratu, ka daru sev pāri. Tolaik ļoti daudz strādāju, kalpoju. Gadu no gada, tuvojoties atvaļinājumam, šķita, ka nomiršu no tā, cik pārpūlējies esmu. Šobrīd jūtos pieņemts un veselāks savā identitātē. Pēdējie desmit dzīves gadi bijuši karsti. Zini, es ciemojos pie kāda podnieka. Viņu darbā ir svarīgs brīdis, kad podus liek krāsnī un pēc tam ņem ārā. Man ir sajūta, ka pēdējos desmit gadus esmu bijis krāsnī. Ugunī. Piededzināts. Ceru, ka šobrīd mani no krāsns ņem ārā un manī ir kas tāds, kas liek justies vairāk dzīvam, priecīgākam, savienotam ar Dievu, realitāti un šo brīdi.
– Viena no glazūras nozīmēm, ja runājam podnieku valodā, ir būt vairāk aizsargātam no ārējās pasaules ietekmes.
– Protams, jo veselāks esi, jo aizsargātāks kļūsti. Vispār iekšējo ievainojumu dziedināšanas process ir ļoti lēns.
– Teicāt, ka šobrīd jūtaties daudz dzīvāks un priecīgāks. Tas man atgādināja kādu nesenu sarunu ar vīrieti jūsu vecumā, kurš atzina, ka dzīvo ar sajūtu, ka dzīvē nekas jauns vairs nenotiks, viss jau ir zināms.
