Mācītāja Linarda Rozentāla dzīves atziņas

1.

Šogad gavēnī atteiksimies atteikties no visa, kas mūs iepriecina, iedvesmo un sajūsmina. Neliegsim sev brīžus, kuri mūs paceļ, bet atsacīsimies no tā, kas mūs gremdē.
Gadsimtiem ilgi cilvēki uz gavēni nereti raudzījušies tādējādi, ka vēlējušies sevi ierobežot, lai Dieva priekšā justos labāki, pareizāki. Bet tas saistās ar izjūtu, ka nekad neesam pietiekami labi. Mēs paši un mūsu dzīves vienmēr var kļūt jēgpilnākas, taču svarīgi ir nonākt pie atziņas, ka tiekam mīlēti neatkarīgi no tā, ko mēs varam vai nevaram. 

Nevienam nav tiesību uzstāties kā pēdējai instancei, kas zina, kā ir labāk un pareizāk.

Gavēņa laiks ir par to, kā mūsu dzīvē ir par daudz. Un man šķiet, ka šobrīd par daudz ir tā, kas mūs skumdina un dzīvi dara sarežģītu. Mūsdienu cilvēku lielā problēma ir arī tā, ka mēs sev neliekamies pietiekami labi, mums vienmēr šķiet, ka jākļūst taisnākiem, īpašākiem, vēl vairāk kaut kas jāsasniedz. Mēs paši sev jūtamies parādā. Bet svarīgi sākt skatīties uz sevi pieņemošāk. Tas nenozīmē, ka mēs nevaram būt labāki. Bet jebkādas pārmaiņas ir iespējamas vien tad, ja mēs ar mīlestību un iekšējas vērtības izjūtu pieņemam to realitāti, kas ir šobrīd. Šodien ļoti pietrūkst dzīves pietiekamības izjūtas. 

2.

Kad apkārt ir milzīga nenoteiktība, ļoti svarīga ir ikdienas struktūra.
Šodienas realitāte ir neprognozējamība. Tā rada satraukumu un bailes – tas nav nekas slikts, mums šīs izjūtas nav jānoliedz, nav jāaizkrāso ar kādām ilūzijām. Bet jautājums ir: kā dzīvot nenoteiktībā un meklēt lielāku ticību? Ticība ir saistīta ar atziņu: pat ja šis laikmets piedzīvo milzīgu nenoteiktību, tas nenozīmē, ka ir atcelta lietu kārtība. Un laiks, kurā dzīvojam, ir tikai viens nogrieznis, kādā lielākā veselumā ietilpstošs. 

Svarīgi ir netērēt enerģiju, cenšoties izskaidrot to, kas vēl nav ne izskaidrojams, ne paredzams.

Mēs nevaram ieraudzīt un izvērtēt visu milzīgo procesu, kurā esam ierauti, tāpēc svarīgi ir netērēt enerģiju, cenšoties izskaidrot to, kas vēl nav ne izskaidrojams, ne paredzams. Kad apkārt ir milzīga nenoteiktība, ļoti svarīga ir ikdienas struktūra – mēs varam turpināt darīt savas ierastās ikdienišķās nodarbes. Tieši tās mūs ved no vienas dienas uz nākamo un palīdz dot dienai jēgu. Turbulentā laikā tieši rituāli palīdz nepazaudēt veselo saprātu. 

3.

Neviens no mums nav labāks par kādu citu.
Mūsu katra uzskatam par pasauli ir sava vērtība. Nevajag savu izpratni par lietu kārtību pazemināt. Vienlaikus ir ārkārtīgi būtiski redzēt sekojošo. Kad cilvēki stāsta savus un dzimtas stāstus, tu skaidri saproti, ka neviena cilvēka dzīve nav paraugs, nav iespējams atrast ideālu. Katram no mums ir sava ēna un samezglojumi. Līdz ar to nevienam nav tiesību uzstāties kā pēdējai instancei, kas zina, kā ir labāk un pareizāk. Šāda attieksme rada solidaritāti un brālīgumu, jo mūsos katrā ir gan gaišais, gan tumšais.

4.

Tas pieder pie sabiedrības uzvedības ābeces – lai mēs justos vienoti un izdarījuši ko labu, mums jāatrod grēkāži. Kāds ir jāpiesit krustā. 
Ja atrodam kādu, kuru uzskatām par vainīgu un atbildīgu, mēs varam piedzīvot tik lielu vienotības izjūtu, kādu neesam pazinuši iepriekš. Ir tikai vajadzīgs kāds, uz kuru projicēt savu spriedzi. Bet neskaidros laikos spriedzes ir ļoti daudz… 

Kāda cilvēka vai grupas piesišana krustā ir saistīta ar ilūziju, ka mēs varam radīt labo, rīkojoties cieti. Taču ļaunu nevar uzvarēt ar ļaunu. Kādreiz mums šķiet, ka to varam, un tas bieži rezultējas pretēji cerētajam.