Mācītāja Jura Cālīša grēksūdze: Pie durvīm naktī klauvēja vīrietis ar bērnu, bet es viņu aizraidīju prom
Beidzamais dzīves posms bijis lielas laimes piepildīts, atzīst mācītājs JURIS CĀLĪTIS, kuram pirms 15 gadiem tika atņemts amats Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Bet tas, iespējams, ļāvis ar visu sirdi pievērsties īstajam ticības iedvesmotajam darbam paša un sievas Sandras izveidotajās Zvannieku mājās, kur patvērumu 20 gadu laikā raduši vairāk nekā 100 bērni no dažādām ģimenēm.
Foto: Matīss Markovskis
Visa dzīve ir grūta. Ja nav grūti, tā ir droša zīme, ka tu vari izdarīt daudz vairāk.
– Šogad agrā pavasarī gadījos uz klusa lauku ceļa, pa kuru pēkšņi sāka plūst mašīnu straume, un daudzi piestāja, lai prasītu ceļu uz Zvanniekiem. Tad arī sapratu, ka tur todien notiek kaut kas nozīmīgs. Vēlāk uzzināju – šie cilvēki devās jūs sveikt 80. jubilejā. Vai izjūtat, cik daudzi jūs ciena, mīl un apbrīno?
– Ziniet, patiesībā esmu drusku nelietis, un, kā Jēzus teica par farizejiem, liekulis. Esmu bijis mācītājs, man ir bijis šis amats, un, izmantojot savas spējas, esmu centies, lai vismaz savos sprediķos būtu pateicis kaut ko tādu, kas nav simt reižu muļļāts žurnālos, rokasgrāmatās, personības attīstības semināros un citur. Bet mana liekulība ir tajā, ka, par spīti vēlmei allaž izdarīt labāko, ko spēju, ilgi esmu dzīvojis falšā sistēmā un bijis apmierināts ar tās ietvaru: es esmu mācītājs, man ir draudze, es zinu, kas mācītājam ir jādara, draudze zina, kas tai jādara. Tā mēs visi ērti dzīvojām. Tad nāca pavērsiens. Tajā pusnaktī pie manām durvīm klauvēja piedzēries vīrietis ar bēbīti rokās. Bet es viņu sūtīju prom. Tas bija pirms 20 gadiem Skujenē, kur abi ar Sandru vadījām vasaras nometni draudzes locekļu bērniem. Tieši tajā naktī sākās jauns mana mūža posms.
– Kad piedzēries vīrs jums lūdza palīdzību, bet jūs atteicāties viņu uzklausīt?
– Jā, tajā naktī Skujenē es šo vīrieti raidīju prom, teikdams, ka ar dzērājiem vispār nerunāju. Jau biju pieredzējis – kamēr cilvēks apdzēries, tā ir tikai vāvuļošana, tāpēc teicu, lai izguļas un nāk no rīta. Viņš atbildēja, ka gulēšot manu durvju priekšā, jo rokās viņam ir nesen dzimis bērns, bet zīdaiņa māte kaut kur maukojas apkārt. Saprotiet, mana sistēma tajā brīdī teica priekšā, ka ir citi cilvēki, kuri atbildīgi par pamestiem bērniem. Bet man blakus durvīs stāvēja Sandra, kas pateica neiespējamo. Viņa teica: «Nē, tā ir mūsu atbildība!» Es atbildēju: «Pagaidi, mēs dzīvojam Rīgā, te, Skujenē, esam tikai uz vasaru, kamēr vadām nometni draudzes bērniem. Un man taču ir darbs draudzē un Latvijas Universitātē, kur esmu Teoloģijas fakultātes dekāns, man ir citi pienākumi…»
– Un jums bija 60 gadi…
