Lūdzu, izārstējiet manu partneri no viņa slimās greizsirdības!
Tu piekritīsi, ka greizsirdību esam pieradušas asociēt ar dramatiskiem un būtībā nepamatotiem Otello cienīgiem jūtu afektiem, vai ne? Tāpēc lielākoties no šīm jūtām kaunamies, tās noliedzam un, dzirdot kādu vaļsirdīgi par tām stāstām, mēdzam sacīt: «Jocīgi, ka tu tā jūties. Tu noteikti pārspīlē!» Bet neliekuļosim – šīs jūtas pazīst katrs. Un, kur ir greizsirdība, tur vienmēr ir vērts papētīt, kas to atraisījis.
Foto: Shutterstock
Mīlestībai ir sakars ar matemātiku: pārī abi neapzināti skaita, ko kurš dara. Ja kādam tiek mazāk, tas rada negodīguma izjūtu.
Šoreiz nešķetināsim un nerunāsim par greizsirdību, kas ir jāārstē gluži kā nopietna slimība, bet par jūtām, kas savu reizi piemeklē mūs katru un ir kā signāllampiņa, kura rāda: pāra attiecībās kaut kas ir mainījies, kaut kas grūts, bet bieži racionāli netverams ir ienācis abu starpā. Labi, ja par to var runāt. Bet zini, kas notiek, ja pāris kādā brīdī savstarpēji sadala nepatiesi apvainotā un greizsirža lomas? Viņi sāk piedalīties savdabīgā spēlē, kurā ārkārtīgi daudz laika pavada strīdos, kurā tiek kultas emocijas, bet tas neved uz mieru un atrisinājumu. Šī spēle var turpināties gadiem, līdz vienam apnīk vai kļūst par grūtu… Šajā stāstā piedalās abi, un tajā nekas nav tik vienkārši, kā sākotnēji izskatās.
Par greizsirdības dabu
Atkāpsimies pagātnē! Greizsirdību katra no mums ir piedzīvojusi jau bērnībā: visbiežāk konkurējot ar brāļiem un māsām par vecāku mīlestību un uzmanību, piedzīvojot vilšanos, ka brīžos, kad mums to ir ļoti gribējies, tuvo cilvēku uzmanības fokuss bijis vērsts citur – uz citiem cilvēkiem, darbu, hobijiem. Būt tuvo cilvēku saredzētai, sadzirdētai un novērtētai – tā ir fundamentāli svarīga izjūta visas dzīves garumā. Greizsirdība signalizē par to, ka noteiktas gaidas nav piepildītas.
