Lotte Tisenkopfa-Iltnere: Man vajadzēja roku, kas izvestu no melnā meža

Paslēpjamies Āgenskalnā, atjaunotā Laubes nama baltajos bēniņos. «Te ir kosmoss,» viņa saka un izņem no kabatas sveci. Pār simtgadīgo ēku līst tumšzils lietus, sveces gaismā spīd tikai mūsu acis un zaļā tēja krūzēs. Šis mirklis ļauj pieskarties jūtīgām tēmām un izvilkt smalku dvēseles diedziņu. Lotte atspiež pieri plaukstā un aizvērtām acīm skatās sevī. 

Ja gribi būt efektīvs darbā un dzīvē, ir jābūt brutāli godīgam. Tikai tā.

– Kāda tev bija šī diena?
– Ļoti aktīva jau no paša rīta. Bērnu aizvedu uz bērnudārzu, mamma atveda savu foksterjeru manai uzraudzībai, jo abi ar tēti brauc ceļojumā. Viņš tāds labs, rāms suns, paries garāmgājējus, sētā paskraidīs. Darbā bija divas sapulces. Lielā meita palika mājās, telefonu atņēmu, nācās tomēr atdot, jo bērni paliek vieni. Tad atgriezos mājās izvārīt pupiņu zupu.