Lonija Kossoviča savu briļļu impēriju radīja pusmūžā: Citi teica, ka drīz jāiet pensijā!
Pamanāma, stilīga un savā ziņā dulla. Tāda ir uzņēmēja Lonija Kossoviča (68). Viņa smejas, ka biznesu uzsākusi gandrīz pensijā, bet tagad, pēc 20 gadiem, uzliek tādas brilles, lai varētu iet pat pa karstām oglēm. «Mans dubļu laiks sen ir beidzies – tagad varu rotāties,» saka Lonija.
Foto: Natalia Golubova. Stils: Agija Vismane
– Tāda ir dzīve – vasara paiet un klāt rudens. Kādas tev, Lonij, šobrīd ir sajūtas, kā skaties uz notiekošo?
– Šis laiks ir labs un skaists, un man iet ļoti labi. Bērni izauguši, bizness savā vietā un daudzmaz saprotams. Esmu iemācījusies novērtēt, izvērtēt, reaģēt, atsperties un paceltu galvu doties katrā dienā. Man ir 68 gadi. Skaitliski tas ir gana daudz. Kad pasaku savus gadus, reizēm kāds mazliet iepauzē un tad pasmaida: o, jā – labi! Izskatās, ka mans dzinulis un degsme būt un iet uz priekšu gadus neskaita. Un tas man patīk.
Mans darbs un būšana starp jauniem cilvēkiem – gan kolēģiem, gan klientiem – dod laimes, piederības un piepildījuma sajūtu. Jā, tā ar mani ir! Šogad paliek divdesmit gadu, kopš man ir šī vieta – optikas studija Lonija, un joprojām strādāju. Ausīs skan ciemiņu teiktais studijas atvēršanas uzrunā: «Lonija Blaumaņa ielā ir uzcēlusi un atvērusi savu baznīcu.» Šie vārdi man joprojām dod spārnus un enerģiju.
Tieši tā jūtos – te ir mana baznīca, mans prieks, mana celle un elle.
Joprojām nespēju nobrīnīties, kā es, no Latgales laukiem uz Rīgu atnākusi meitene, izsitos, izkārpījos un uzdrošinājos lieliem burtiem uz mājas Rīgā uzrakstīt savu vārdu – Lonija.
– Pastāstīsi, kā savulaik sākās tavs optikas studijas stāsts?
– Atceroties arvien vairāk domāju, ka mums katram ir savas likteņa lappuses, kas virza dzīvi. Esmu no Balvu puses, uz Rīgu atbraucu studēt fizmatos, taču augstskolu nepabeidzu, jo dzima bērni un bija jācīnās par izdzīvošanu – strādāju bērnudārzā, sitāmies pa dzīvi. Kad abi vecākie dēli jau bija paaugušies, mēs ar vīru sasapņojāmies par trešo bērniņu, un tā mums piedzima jaunākais dēls Gusts.
Kad puikam bija divi gadi, dakteri paziņoja nežēlīgu vēsti: «Mamma Lonija, jums jāgatavojas tam, ka puika būs redzes invalīds!» Tie bija deviņdesmitie gadi, juku laiki, nebija ne naudas, ne iespēju. Sākās mans Golgātas ceļš, lai kopā ar dēlu gatavotos tam, kas mūs gaida nākotnē, piemēram, kā saprast un noteikt krāsas, kad zēns vairs neredzēs. Toreiz Gustam brilles ar mežonīgiem stikliem pirkām par dolāriem. Tās bija tik smagas, ka puika atteicās nēsāt.
