Liriska, neglābjami sievišķīga un nešpetni koķeta – atmiņas par aktrisi Lilitu Ozoliņu
Lilita Ozoliņa (1947–2023). Viņa aizgāja negaidīti, jūnija pirmajā pirmdienā. Marta filmā Ilgais ceļš kāpās, Vija Ezera sonātē, Alise izrādē Nāves deja…
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Aiga Rēdmane)
Viņa sevi sauca par glupu aktrisi, kaut patiesībā bija lieliska jebkurā lomā.
Medmāsa, gatavojusies kļūt par ārsti, taču… 1971. gadā beigusi J. Vītola Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Dailes teātra 4. studiju un 60. gadu vidū ienākusi teātrī… Vismaz piecdesmit piecus gadus viņa bija Dailes teātra aktrise un viena no mūsu spožākajām kinoaktrisēm ar desmitiem skaistu lomu.
Viņa sevi sauca par glupu aktrisi, kaut patiesībā bija lieliska jebkurā lomā. Divējāda – liriska, neglābjami sievišķīga. Vai arī – nešpetni koķeta, nekaunīga raksturotāja. Par neatkarīgu aktrises profesijai, tomēr visu mūžu tajā palikusi. Un režisori visos laikos bijuši gatavi samierināties gan ar viņas neatkarīgo dabu, gan kaitinošo centību. «Perfekcionisms ir mans sliktākais ieradums.» Dzīvē arī Lilita bija īsta aktrise – gadiem ejot arvien skaistāka, raksturā savrupa, noslēpumaina, noslēgta pret ārpasauli. «Ne visi manu atklātību ir pelnījuši.»