Lilita Ozoliņa: Tikai tie, kas mani sajūt, tie tiek man tuvāk

Kinoekrānā Lilita ir dažāda. Gaiša, liriska – kā romantiskā Asja filmā Stari stiklā (1969). Neaizmirstamā epizode braucošajā automašīnā: rimtais Cilinskis pie stūres, Lilita sapņainām acīm noliekusi galvu viņam uz pleca, logs atvērts, mati plīvo… Tāds vieglītēm jaušams jutekliskums, cik nu padomju kino drīkstēja. Vai arī kā 17. gadsimta Kursas zemnieku meiča, kas Paula mūzikas fonā kopā ar mīļoto bradā Alauksta pļavās (Melnā vēža spīlēs,1975). Vai arī – spilgta raksturotāja kā apburoši slinkā Anne, kas, padzirdējusi, ka sētā iebraucis Viļņu Jānis, nervozi metas laukā no gultas, mātei uzsaukdama, lai iedod kādu šūnāmo… (filmā Īsa pamācība mīlēšanā,1982). Filmā Dunduriņš (1974) Lilita sudrabainā parūkā dzied restorānā Klidziņa. Atceraties? Kādēļ saulē izkūst ledus – laikam tāpat vien/ kādēļ lācim garšo medus – arī tāpat vien… 

Lilita ir briljants – koķeta un nekaunīga, tumsnēji krāšņa, sulīgi ķermeniska.

Bet leģendārajā Ezera sonātē (1976) Lilita ir briljants – koķeta un nekaunīga, tumsnēji krāšņa, sulīgi ķermeniska. Aktrises kinokarjerā tas bija savdabīgs pagrieziena punkts. Režisors Cilinskis viņu šajā lomā gan aicinājis, tomēr īsti pārliecināts nav bijis. Visu izšķīrusi tumšā parūka, ko speciāli Lilitai sameklēja grima māksliniece Rasma Prande. Tiklīdz to aktrisei uzlika galvā, acumirklī viņā parādījās brīva, puiciska nekaunība, un Cilinskis iesaucies – ir! Atceraties Vijas košāko uznācienu šajā filmā? Izmirkusi lietū, viņa stāv Tomariņu durvīs un sauc mīlestību atraidījušajai Laurai (Astrīda Kairiša): «Koka gabals tu esi! Ledus! Akmens!» Par atbildi uz brāļasievas jautājumu, ko darītu viņa pati, ar vārdiem: «Visu! Visu es sadauzītu! Visu, kas man traucē dzīvot…» nostumj no galda traukus un, paķērusi krāsns kruķi, triec to vecā pulksteņa stiklā. Godīgi sakot, šis ir jaudīgākais mirklis filmā, kad sprāgst noklusētais. Ar laiku šo drastisko vitalitātes noti aktrise daudz filigrānāk izkopa tieši uz teātra skatuves. Īpaši jau, kad satika režisoru Romānu Kozaku. Bez viņa mums šādas ekspresīvas aktrises nebūtu. 

Un tad ir Lilitas kino triumfs: Marta Ilgajā ceļā kāpās (1981) – harmonisks dzidrums, kristāliska sievišķība. 

Dopings

Arī ārpus ekrāna un skatuves Lilita saglabā noslēpumu. Humors viņai savdabīgs, komplektā ar šarmanto smaidu tas mulsinoši valdzina un pakļauj jebkuru. Joprojām. Aktrises kolēģi atzinuši – būdama ļoti radoša un idejām pārpilna, cilvēciski Lilita ir diezgan nepieejama. Viņai vis nepieskriesi, uz pleca neuzsitīsi. Bet leģendārā teātra kritiķe Lilija Dzene pēc kāda Dailes teātra 90. gadu brauciena uz Stāmerienu Lilitai pat veltījusi apzīmējumu: blazētā Ozoliņa. Klīdušas leģendas arī par Ozoliņas sprāgstošo temperamentu: dusmās rāvusi nost it kā nepareizi pašūtu izrādes kostīmu…