Liene Dambiņa: Turpinu izmisīgi meklēt veidu, kā ieturēt veselīgu distanci no nelaimes

Pirmo reizi ar Lieni tikāmies pirms vienpadsmit gadiem viņas pirmajā lielajā intervijā. Gadiem sekojot līdzi Lienes aktivitātēm, varēja vērot, ka viņa kļuvusi atklātāka, brīvāka, atļaujas nomest savas pareizās meitenes bruņas. Šajā sarunā Liene atklāj iepriekš neredzētas personības šķautnes – ambīcijas un motivāciju turpināt pārmaiņas daudz plašākā mērogā, kas nedaudz iezīmē viņas iespējamo nākotnes ceļu.

– Pagājušā gada beigās, starp mums, meitenēm, runājot, teici, ka gribētu uzticēt Bērnu slimnīcas fondu kādam citam, jo, tavuprāt, nepieciešama jauna enerģija, jaunas idejas… 
– Gada beigās vienmēr liekas – vairs nekad negribu darīt šo darbu! Kamēr citi ciemojas, cep pīrāgus, pavada laiku ar ģimeni, strādāju melnu muti, un kopš kara sākuma Ukrainā viss kļuvis vēl intensīvāks.

Parasti jūtos tik izsmelta, ka pēc tam slimoju divus mēnešus un pārdomāju – kāpēc vispār to daru?

Bet tad es atkal saņemos, jo ir gan atbildības sajūta, gan arī ambīcijas, un es pat nezinu, kas dominē vairāk. Kaut kāda iemesla dēļ joprojām te esmu, ir jau oktobris un gatavojos akcijai Eņģeļi pār Latviju. Nupat viena ukraiņu bērnu grupa aizbrauca, oktobra vidū brauks nākamā… Un vēl ir bērni ar autiskā spektra traucējumiem, kuriem esmu nolēmusi dabūt valsts finansējumu, un vēl Pusaudžu resursu centrs… 

– Taču vēlme pēc pārmaiņām dzīvē ir saglabājusies?
– Jā, bet droši vien nevaru saņemties. Visticamāk, arī tāpēc, ka šajā darbā daudz iegūstu. Turklāt tā ir arī milzīga atbildība – no Bērnu slimnīcas fonda ir atkarīgi simtiem cilvēku un ģimeņu, kurus jebkuras izmaiņas var ietekmēt. Un es nekad nerīkotos tā, ka vienkārši visu atstātu un aizietu. Bet, pasarg’ Die’s, neuzskatu sevi arī par neaizstājamu. Neaizstājama esmu saviem bērniem.