Līdzatkarīgo vecāku bērni: Kad policists ar steku sit aizturēto, viņš atriebjas par viņam nodarīto bērnībā
Ir gana daudz bērnu, kas, augot līdzatkarīgās ģimenēs, pieņem svarīgu lēmumu tūlīt pēc pilngadības sasniegšanas pamest vecāku mājas un nekādā veidā neatkārtot viņu attiecību un uzvedības modeli. Nereti ārēji tā arī izskatās: arī dzerošu vecāku vai spēlmaņu atvases mēdz izveidot spīdošu karjeru un nodibināt it kā laimīgu ģimeni. Taču visbiežāk aiz skaistās fasādes slēpjas trauksme, nepilnvērtības izjūta un… rūpīgi slēptas citas atkarības formas. Kāpēc vecāku dzīves modelis met tik garu ēnu?
Foto: Shutterstock
Līdzatkarīgo ģimeņu bērnu ikdiena ir pilna neskaidrību un nestabilitātes.
Konsultēja INĀRA VĀRPA, psihoterapeite
Bērna piedzimšana rada krīzi jebkurā ģimenē, visām vajadzīga pārkārtošanās un piemērošanās jaunajai situācijai. Taču funkcionālo ģimeņu galvenā pazīme ir spēja savstarpēji sadarboties – tieši tā palīdz ar laiku atjaunot izjaukto līdzsvaru. Disfunkcionālās jeb līdzatkarīgās attiecībās trūkst sadarbības. Jau pats vārds atkarība ir kaut kas līdzvērtīgs verdzībai. Tās dēļ starp pieaugušajiem partneriem izveidojas neveselīga piesaiste, un tāda tā ir arī attiecībās ar bērniem.
Atkarīgajām un līdzatkarīgajām attiecībām raksturīgi trīs posmi. Pirmais ir periods, kad šķiet, ka attiecībās viss ir labi, bet, ja parādās problēmas, tās tiek noliegtas. Tam seko nākamais posms: atkarībai izvēršoties, sākas strīdu, cīņas un skandālu periods. Kādu laiku šie divi posmi seko viens otram: pēc iziešanas no krīzes sākas it kā labais periods, tad atkal neticība, ka patiešām ir tik slikti, tad – jauna krīze.
