Lībiete Julgī Stalte: Mani visu laiku piespiež būt par to, kas es neesmu
Tā bijusi neaprakstāma sajūta – stāvēt visas pasaules priekšā uz lielās UNESCO skatuves Parīzē un dziedāt lībiešu dvēseļu dziesmu ar tādu jaudu, ka pat mikrofoni pēc tam vairs nav strādājuši! Folkloriste, Skandinieku vadītāja un līvu dzimtas stāstniece Julgī Stalte tā kopā ar abām meitām decembrī ieskandināja Lībiešu mantojuma gadu. Bet maijā pie debesu līviem aizgāja viņas mamma, lībiešu ciltsmāte Helmī Stalte.
Foto: Ieva Andersone. Stils: Agija Vismane
Visi vienmēr domāja, ka mans tēvs, Skandinieku vadītājs Dainis Stalts, bija ļoti spēcīgs alfa. Īstenībā alfa bija mana mamma Helmī.
Ceļā uz interviju spīdēja saule un ātrām ložmetēja kārtām bira lietus – viss vienlaikus. Un man iešāvās prātā doma, ka savā ziņā tas ir stāsts par Julgī – arī viņa bieži ir kā lietus un saule vienlaikus. Julgī bija kaut kas noticis ar telefonu, tāpēc bijām sarunājušas, ka noteiktajā laikā vienkārši gaidīsim viena otru pie Āgenskalna tirgus ieejas. Kad savās jau lietū izmirkušajās sandalēs nonācu pie tirgus, attapos, ka tam ir vismaz trīs ieejas! Meklējot Julgī, metu lokus ap visām trim, bet viņu kā neredzēju, tā neredzēju. Tad ienāca prātā palūkoties tirgus augšstāvā pie kafejnīcām – un tur nu viņa rāmi sēdēja ar iesāktu rasola burciņu un ledus gabaliņos dzirkstošu dzēriena glāzi priekšā.
Man šķiet, ka tieši Julgī ir mūsu visspilgtākā lībiete. No vislielākās un stiprākās līvu dzimtas, līvu dziesmām un stāstiem uzlādēta, koša, nepakļāvīga un emocionāla. Šajā sestdienā lībieši, kā jau katru vasaru, pulcēsies Līvu svētkos Mazirbē. Bez Helmī, bet varbūt ar vēl lielāku lepnumu un misijas apziņu. Jo šis ir Lībiešu mantojuma gads, un pasaulē blakus peruiešiem, jaunzēlandiešiem, maoriem, sāmiem un citām apdraudētajām pirmtautām beidzot pa īstam pamanīti arī Latvijas pirmiedzīvotāji lībieši – viena no visvairāk apdraudētajām pirmiedzīvotāju tautām pasaulē un viena no tām divām vienīgajām tautām, kam pirmiedzīvotāju statuss dots Eiropas Savienībā.
– Par ko tu domāji tajā jūnija dienā, kad stāvēji Mazajā ģildē, kur notika atvadas no tavas mammas, agrākās Skandinieku vadītājas Helmī Staltes? Pamanīju, kā brīžiem tu vienlaikus gan smaidīji, gan raudāji – kā šodien debesis.
– Mazajā ģildē bija vieglāk nekā pēc tam Krematorijā, kur notika vāķu procesija, – jo tieši tur es sapratu, ka tie vārti tiešām atveras, Helmī dvēsele tiek palaista projām, un tas ir jāpieņem. Kāpēc es smaidīju un raudāju vienlaikus? Tāpēc, ka tik daudz brīnišķīgu ļaužu bija atnākuši izteikt cieņu un tik brīnišķīgi daudz balsu savijās kopā skaistā stāstā par to, cik vērtīgi pavadīts mūžs bijis Helmī. Jo ne katram tas tāds ir. Īstenībā tās laikam bija prieka asaras par tiem, kas atnākuši pateikt mīļus vārdus šajā skaistajā pārejā atpakaļ pie savējiem. Bez šā mūsu, līvu, kultūras stāsta par viņsauli un to sauli, kur mūsu tauta mīt abās pusēs, man būtu neizsakāmi grūti to pieņemt.
