Leģendārais operators Juris Podnieks – spilgta dzīve ar traģisku noslēgumu
JURA PODNIEKA dokumentālais kino ir laikmeta pārmaiņu koncentrāts. Smalks, precīzs, atkailināts… Viņa dzīve bija riskantu avantūru pilna. Nenogurdināms un ļoti talantīgs. Magnētiska bija viņa vīrišķība… Ir tāds apburošs foto – Juris, plaši atvēzējies, stāv laimīgs Lielbritānijas kalnos… Decembrī Podniekam paliktu septiņdesmit.
Foto: no Jura Podnieka studijas arhīva
Sākums nebija rožains. Jura tēvam, leģendārajam Kinostudijas diktoram Borisam Podniekam, kura slavenā siltā balss skanēja padomju propagandas filmās, bija spēcīgs un sarežģīts raksturs, Juris to mantojis. Arī balss tāda pati kā tēvam un tādas pašas lielas plaukstas. Juris nelabprāt runāja par māti. Viņa, pēc profesijas zobu tehniķe, no ģimenes aizgājusi, kad Jurim bija pieci gadi; viņš palika pie tēva. Māte rūpējās attālināti.
Naktī uz 13. janvāri viņš fiksēja, kā padomju tanki brauc virsū neapbruņotiem ļaudīm, kā karavīri šauj un sit…
Boriss Kinostudijā veicis arī tik piņķerīgo krievu filmu teksta sinhronizāciju. Viņam bijušas lieliskas spējas latviešu tulkojumu pierediģēt tā, lai teksts sakristu ar aktieru lūpu kustībām. Bieži Borisam līdzi uz studiju nācis arī mazais Jurītis – gaišiem, lokainiem matiem un strupu deguntiņu… Bet iespaids bija mānīgs – Juris nebija paipuisītis. Palaikam dabūja no tēva arī ar siksnu. Īpaši pusaudža gados uz naža asmens svārstījies – nemācījies, klaiņojis, kāvies. Izmests no 50. vidusskolas, arī vakarskolu apmeklējis reti. Runā, ka beigu beigās enerģiskā māte vidusskolas diplomu viņam vienkārši nopirkusi. Savukārt tēvs iekārtojis darbā Kinostudijā, šajā tik auglīgajā vidē, kas puiku attālinājusi no sliktās kompānijas. Pirmais Jura darbiņš operatora statusā – filma Latvijas PSR aizsargājamā flora.
70. gados, tikko pabeidzis Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūta kinooperatorus (tur viņš iestājies pavisam godīgi), drīz jau Juris spīdēja dokumentālajās filmās, ko ar apbrīnu skatāmies joprojām. Piemēram, 1978. gadā viņa kamera radīja vienu no pasaules labākajām interpretācijām par laika unikalitāti un plūdumu – filmu Par 10 minūtēm vecāks. Viens vienīgs kadrs desmit minūšu garumā – zēna emocijas leļļu teātra izrādes laikā. Idejas autors Hercs Franks vēlāk stāstīs, ka filmēšanas brīdī Juris bijis ļoti uztraucies. Mazo zēnu skatītāju zālē abi pamanījuši uzreiz, viņš bijis ļoti emocionāls – ja uz skatuves noticis kas īpašs, viņš pat kliedzis. Abi sapratuši, ka jāfilmē pretskatā – kā spogulī skatoties, tieši dvēselē. Podnieka darbs iedvesmojis pat tādus kino grandus kā Kaurismeki un Džārmušs…
Jura Podnieka pirmā patstāvīgā filma Šūpulis ieguva godalgu Leipcigas festivālā, nākamā – Brāļi Kokari – uzvarēja Jaunatnes festivālā Kijevā. Jau toreiz Juris savu kinostāstu prata izstāstīt tā, lai atklājas personiskais, ar ko viegli identificēties un līdzi just. Podnieks bija arī lielisks pūļa filmētājs: anonīmās sejas viņa kadros tomēr nav anonīmas.
Viņa spēks slēpās prasmē stāstīt ar kadru – bez teksta uzzīmēt emocijas, kas nevar neskart to, kurš skatās. Poētiski gudri sadrumstalotas ainas, instinktīvas kameras kustības, dabiskas sarunas.
Savā pirmajā pilnmetrāžas filmā Strēlnieku zvaigznājs Juris aizkadrā tomēr runāja pats. Turklāt pirmajā personā, filmai piešķirot īpaši intīmu noskaņu. Ai, kā tēvs Boriss tad dresēja Jura intonāciju kadros, kas skan filmas sākumā, – Vācieša dzejas fragmentā…
Jā, Juris kā neviens prata uzrunāt cilvēkus. Viņa šarms apbūra gan ministrus, gan tantīti tirgū, gan sirmo streļķi. Viņš panāca dvēselisku atkailināšanos. Cilvēki paši nāca viņam pretī un stāstīja. Vairākas reizes Juris atteicies no labiem sižetiem, kuros intervējamais cilvēks atklājas tik negaidīti dziļi, ka šos kadrus nebūtu ētiski publiskot – cilvēkam var sabojāt dzīvi.
