Leģendārā žurnāla Rīgas modes zvaigzne Inta Vītoliņa: Man nav spārnu, bet es protu lidot
INTA VĪTOLIŅA. 80.–90. gados viena no spožākajām leģendārā Rīgas Modeļu nama profesionālajām manekenēm, leģendārā žurnāla Rīgas Modes zvaigzne, titula Mis Foto īpašniece pašā pirmajā skaistumkonkursā 1988. gadā. Tagad – mākslas studijas O vadītāja. Viņas tēls joprojām atgādina graciozu, slaidu putnu. Sieviete ar pašapziņu – neslēpj gadus un neskumst pēc pagātnes. Viņas vitalitātes kods ir vienkāršs – gēni un māksla.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Antra Hanna Pujēna
– Sacīji: esmu liepājniece, kura trīs reizes atgriezusies Rīgā…
– Un pēdējais posms ilgst jau devīto gadu. Liepājā joprojām dzīvo mani vecāki, un pašā pilsētas sirdī man joprojām ir dzīvoklis ar skatu uz Rožu laukumu, īsta pasaku saliņa. Nāku no stiprās Vītoliņu dzimtas, tēvam ir pieci brāļi, visi šobrīd vecumā no 80 līdz 90 gadiem – vīri kā ozoli, stabili, lieli. Tāpēc vītoli man nozīmē gandrīz ozolus… Arī tāpēc zemapziņā neizbēgami savu dzīves vīrieti esmu meklējusi līdzīgu viņiem – tikpat gudru, inteliģentu, zelta rokām. Par vecākiem esmu pateicīga visiem eņģeļiem: mani audzināja stingri, bet – ar brīvu garu un augstu morāli. Saku paldies arī par slaido un vingro augumu, veselīgo ādu. Mans uzdevums ir dabas un vecāku doto uzturēt un attīstīt.
– Kad saprati, ka vēlies veidot modeles karjeru?
– Tikai brīdī, kad radio dzirdēju sludinājumu par modeļu konkursu, ko rīkoja Rīgas Modeļu nams. Bērnībā zināju, ka būšu māksliniece, noteikti stāšos Mākslas akadēmijā – gāju bērnu mākslas skolā, beidzu Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, biju klases noformētāja, plakātu zīmētāja – jau toreiz taisīju 3D attēlus.
Vilinājumi bija – skaistumkonkursi, māksla, bohēma… Un bija vīrieši, kam gribējās būt modeļu pasaules tuvumā, meitenēm kaut pa dibenu uzšaut.
Pa vidu vēl septiņus gadus darbojos Liepājas tautas teātrī, ar izrādēm izbraukājām vai visus republikas kultūras namus. Nebaidījos no publikas, no tā, ka cilvēki uz mani skatās, uz skatuves jutos organiski. Godīgi sakot, vidusskolas vecumā sevi par skaistu gan neuzskatīju. Kā jau daudzas garas un tievas meitenes, tiku arī apsaukāta. Bet šo attieksmi vienkārši nelaidu sev klāt, tādēļ daudzi uzskatīja, ka esmu iedomīga. Tas mani apmierināja – jutos pasargāta un mani lika mierā. Šuvu sev interesantas drēbes un, kā jau lietišķās skolas audzēkne, biju pamanāma. Kad modē nāca milzīgie polsteri, izrevidēju vecāku skapi un atradu senu papa mēteli – viņš augumā metrs deviņdesmit trīs… Man, pilnīgai spičkai, tāds milzīgs mētelis bija pašā laikā.
Bet to, ka varētu demonstrēt tērpus, sapratu, kad mākslas skolā draudzene mani lūdza par modeli saviem diplomdarba tērpiem. Tas bija mans mūžā pirmais izgājiens uz mēles – kā pratu, tā gāju.
– Un kā tu kļuvi par leģendārā Rīgas Modeļu nama meiteni?
