Lauku puikas atkarība. «Dvēseļu putenis» operators Valdis Celmiņš
Operatora Valda Celmiņa kontā ir vairāki desmiti dokumentālo filmu un spēlfilmu, arī viena no šārudens bagātās filmu ražas – Upurga. Mistiska, biedējoša, kaislīga, arī smieklīga un drusku traka – mēs to redzam tā, kā viņš mums rāda. Arī Nameja gredzens, Dvēseļu putenis, Es piedzimu Rosellīni un citas filmas, kurām Valdis bijis galvenais operators.
Foto: no publicitātes materiāliem (Ēriks Božis, Uģis Olte un Vilnis Šļūka)
Varbūt tā ir lauku bērna priekšrocība, ka tu uzaudz savā nodabā.
Dažas no šīm filmām var noskatīties vietnē www.filmas.lv, dažas – palaikam www.replay.lsm.lv, jaunākās – uz kinoekrāniem. Piemēram, šogad novembrī valsts svētku laikā daudzās pašvaldībās rādīs režisora Ivara Selecka jauno pilnmetrāžas dokumentālo filmu Zemnieki.
Valda darbs vairākkārt novērtēts ar Latvijas kino lielāko apbalvojumu – Lielo Kristapu. Viņš ir pirmais latviešu kinooperators, kurš guvis lielu atzinību arī pasaulē – 2020. gadā par filmu Dvēseļu putenis kā viens no trim pretendentiem nominēts Starptautiskās Kinooperatoru asociācijas balvai IMAGO. Balvu par filmu 1917 gan saņēma cits no nominēto trijnieka – Rodžers Dīkinss, kuru Valdis sauc par savu elku kopš studiju gadiem, bet mēs viņu varētu zināt no tādām filmām kā Brīnišķīgais prāts, Skyfall, Glābjot ierindnieku Raienu…
Satikties sarunājam pirmdienā deviņos no rīta pie Māras dīķa. Pēc tam Valdis tikšanos pārceļ stundu vēlāk – «vēl jāpaspēj ģimenes loģistika» (viņam ir trīs skolas vecuma bērni). Kad atnāku tieši desmitos, Valdis jau ir priekšā, velosipēdu pieslēdzis, un mēs varam iet un runāt: «Nesēdēsim jau kafejnīcā.»
Šī gan nav pirmā mūsu kopīgā pastaiga. Pirms dažām nedēļām pēc spēlfilmas Upurga noskatīšanās filmas veidotāji žurnālistus veda pastaigā uz vienu no vietām, kur tā uzņemta, – Viešu pilskalnu Turaidā. Tas ir pavisam tuvu Turaidas pilij, tikai tūristu takas turp neved, un laikam jau labi, ka tā – klinšu upītes kanjons ir maģiski skaists. Smilšakmens sienās ieaugušie 20. gadsimta sākuma uzraksti jau šķiet vērtīgi, nevis postīgi, un negribētos, lai tos nodzēš mūsdienu skrāpējumi.
