Latviete Bundestāgā: tā īstā, lielā vara ir vēl soli augstāk
Pirms vienpadsmit gadiem latviete Zanda Martens pārcēlās uz dzīvi Vācijā – bez nopietnām vācu valodas zināšanām un ar jurista diplomu, kam Vācijā īsti nebija spēka. Turp viņu aizveda mīlestība. Tagad Zanda nokļuvusi lielajā politikā – viņa ir deputāte Bundestāgā, pirmā latviete, kas tur nokļuvusi. Zanda mūsu intervijā ir atvērta un smaidīga, taču, kad sākam runāt par Vācijas lomu karā Ukrainā, sarunas temperatūra krietni paaugstinās.
Foto: no personiskā arhīva
Pieturzīmes
• Dzimtā pilsēta – Liepāja.
• 37 gadi, precējusies.
• Studējusi jurisprudenci Latvijā un Vācijā.
• Bundestāga deputāte.
• Pārstāv kanclera Olafa Šolca Vācijas Sociāldemokrātisko partiju.
• Iestājas par darbinieku tiesībām.
Tajā brīdī man likās – wow! Jāapstājas un jāaptver – es šodien vēlēšu Vācijas bundeskancleru!
Mēs tiekamies karstā dienā Zandas birojā, kas atrodas deputātu darba telpām atvēlētā ēkā netālu no Reihstāga. Lai nokļūtu Zandas birojā, jāiziet drošības kontrole kā lidostā, un tikai tad drīkstu doties augšā. Zanda sagaida mani smaidīga, garie svārki plīvo. Nevis Zanda, bet Canda – tā Vācijā izrunā Zandas vārdu, kas vāciešu ausīm šķiet visai neparasts. Reizi mēnesī uz vienu, divām nedēļām Zanda no savām mājām Diseldorfā dodas uz Bundestāgu Berlīnē, lai aizvadītu saspringtas darba dienas kā ievēlēta parlamenta deputāte. Kad pērn rudenī pirmo reizi izskanēja ziņa par latvietes panākumiem, informācijas par Zandas gaitām bija maz. Kas viņa ir? Kā viņai tas izdevās? Kāpēc Vācija, nevis Latvija? Kā no Liepājas var tikt līdz krēslam Bundestāgā? Starp citu, Zanda nav nekāda krēslā pie galda sēdētāja. Dažādas ar Bundestāgu saistītās ēkas izkaisītas plašā rajonā ap Reihstāgu – tad tikšanās tur, tad sanāksmes tur, un tā Zandai aktīvākās dienās sanākot pat 20 000 soļu dienā, kārtīgs treniņš! No jaunās politiķes staro cieša apņēmība, pašpārliecība un vēlme padarīt pasauli labāku. Intervijai mums nav daudz laika, jo tūlīt pēc šīs sarunas Zandai ieplānotas nākamās tikšanās.
– Ievēlēšanu Bundestāgā savulaik nosaucāt par pārsteigumu. Nu jau nostrādāti pirmie deviņi mēneši, turklāt ne tajos vienkāršākajos apstākļos. Esat ieskrējusies?
– Jā, bet vispirms bija jāsaprot, kā viss funkcionē un kas man jādara. Sākumā fokusā bija kovida krīze, un visi jaunie kolēģi bija jāiepazīst tiešsaistē – tas nebija nekāds lieliskais sākums, lai dibinātu tuvākus kontaktus. Tūlīt pēc tam sākās kara krīze. Un vienlaikus man ir jāsaprot, kādas ir manas kā politiķes iespējas kaut ko darīt, paralēli jāpieņem smagi lēmumi, jāpiedalās dažādos pasākumos un arī jāiztur ļoti daudz kritikas, kas arī mani sasniedz gan te, Berlīnē, gan Diseldorfā, kas ir mans vēlēšanu apgabals. Līdz ar to pagaidām esmu ieskrējusies tik daudz, ka ir saprastas pamatlietas. Bet tās lielās lietas (kā vislabāk ietekmēt politiskos procesus; kuri ir īpašie un svarīgie cilvēki, ar ko jārunā, lai izbīdītu lietas, kas man ir svarīgas) – tur man vēl ir daudz jāmācās! No tā jau būtībā sastāv politika, jo politiķim var būt gūzma labu ideju, bet, ja neizdodas par to pārliecināt pārējos un parlamenta vairākumu, tad ideju var likt šūplādē.
– Pēc īsas eiforijas par uzvaru – pie reāliem darbiem.
– Jā, ik pa laikam mēģinu sev atgādināt – kur esmu un kas ir mana darbavieta. Piemēram, tajā rītā, kad vēlējām Olafu Šolcu par kancleru, nācu agrā rītā vēl tumsiņā uz Bundestāgu un pie Reihstāga ēkas ieraudzīju TV studiju auto no dažādām pasaules televīzijām, kas gatavojās tiešraidēm par kanclera vēlēšanām.
