Labklājības ministre Ramona Petraviča: Es nesalūzīšu

– 1. septembris ir gluži kā jaunais gads. Kāds jums tas ir šogad kā mammai un kā ministrei?
– Mana jaunākā meita ir uzsākusi studijas, no Saldus pārcēlās uz Rīgu – priecājos, ka viņa tagad būs man tuvāk. Savukārt man kā ministrei sākas nākamā gada budžeta veidošanas laiks. Šis būs grūts rudens – man ir bažas arī par to, ka Covid-19 ietekmē sarūk speciālā budžeta ieņēmumi. 

– Viena no pēdējā laika skaļākajām tēmām ir Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pievērstā uzmanība Kalna svētības kopienai Bruknas muižā. Jūs aicinājāt šim gadījumam pievērst uzmanību pat ģenerālprokuroru Juri Stukānu.
– Pie ģenerālprokurora uz tikšanos devos ne tieši Bruknas dēļ, bet lai vispār pārrunātu bērnu tiesību aizsardzības jautājumus. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad informācijai par bērnu tiesību pārkāpumiem netiek pievērsta pietiekama uzmanība – sak, bērni jau nestāsta patiesību, tur jau nekā nav, tā jau nevar būt.

Vīrs man savulaik pārmeta: nu ko tu brauc uz Rīgu tajos augstajos papēžos – uzreiz var redzēt, ka no laukiem!

Katrs iespējamais bērnu tiesību aizsardzības pārkāpums ir rūpīgi jāpārbauda neatkarīgi no tā, kur tas noticis, jo valstī pieņemtie likumi ir vienlīdz jāattiecina uz visiem. Ģenerālprokurora uzmanību Bruknai pievērsu tādēļ, lai uz šo lietu rūpīgi paraudzītos nevis no emociju, bet no likuma puses – lai nenotiek tā, ka kaut kas būtisks, kā saka, tiek paslaucīts zem tepiķīša un aizmirsts.

– Sociālajā jomā daudz aktualitāšu: solītais minimālās algas paaugstinājums, mūžīgie bērni, sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji, pensionāri. Kā budžeta plānošanā izšķirsiet, kam teikt jā, un kam – nē?
– Mantojums, ko saņēmu kā ministre, tiešām ir briesmīgs.

– Tā noteikti saka visi ministri…