Kristīne Zadovska: Ilgi ticēju, ka nevajag par to runāt un nevajag saukt vārdā diagnozi
Itālija, protams, nav iedomājama bez operas! Operdziedātāja KRISTĪNE ZADOVSKA dziedājusi spilgtas lomas itāļu operās un kādu brīdi arī skolojusies Itālijā. Pašlaik Kristīne dzied mūziklā Zvaigznes bērns, bet pēdējie piecpadsmit gadi viņai pagājuši pašai savu bērnu zīmē. Runājot ar viņu, ir sajūta, ka Kristīne staro ar tādu siltu, rāmu gaismu.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Operdziedātājas no Operas parasti neiet prom, vismaz ne tad, kad ir pilnā talanta plaukumā. Kristīne Zadovska aizgāja. No Latvijas Nacionālās operas viņa ir prom jau piecus gadus, bet Kristīnes dzīve tāpat ir piepildīta līdz malām. Jāņa Lūsēna mūziklā Zvaigznes bērns viņa dzied mātes karalienes lomu, bet dzīvē Kristīnes un viņas vīra aktiera Andra Keiša ģimenē aug pusaudžu vecuma dvīņi. Meitiņa piedzima kā īpašais bērns, taču ielikts daudz pūļu, un tagad Magdalēna izaugusi par jauku jaunu dāmu.
Es ilgi ticēju, ka nevajag par to runāt un nevajag saukt vārdā diagnozi, lai tas kaut kā nepastiprina to enerģiju. Mēs tiešām ilgi bijām klusējuši.
– Kā Jaunpils meitene, kas pat mūzikas skolā nebija mācījusies, 1993. gadā nonāca Itālijā meistarklasēs pie leģendārās Katjas Andželoni?
– Tas notika toreizējās Konservatorijas studentu apmaiņas programmā, un tur bija arī citi studenti gan no Latvijas, gan no visas pasaules. Meistarklases notika Montefjaskonē, un es izbaudīju Itāliju pēc pilnas programmas. Kopumā mūziku es studēju ļoti ilgi, jo man nebija muzikālās izglītības – mana Latvijas Konservatorijas profesore Ludmila Brauna mani pieņēma uz savu atbildību.
– Itālija ir operas šūpulis, tur radīts visvairāk klasisko operu. Kas īsti itāļiem ir ar šo žanru – no kurienes viņiem tik liela mūzikas kaislība?
– Mēs smējāmies, ka Itālijā, sevišķi dienvidos, tu nemaz nedomā – ir tev balss vai nav. Tur vienkārši ir tāds klimats, ka nav pat jāiedziedas – sāc dziedāt, un skan! Saule un pati daba palīdz vienmēr būt formā. Atceros, tur ik pa brīdim dzirdējām, ka kaut kur tālumā kāds itālis iedziedas. Tā skanēja – kopā ar cikādēm! Un vēl tam visam klāt tāds reibinošs aromāts!
Itālijā vispār nav stresa. Mūsu noslēguma koncerts kavējās pusotras stundas, jo kādam tenoram bija kaut kas ikdienišķs jāpalīdz vecmammai. Viņš ieradās pilnīgi mierīgs! Tas ir tas itāļu brīvais gars un lidojums. Viņi dzied par sauli – O, sole mio! –, tas ir tāpat kā mums ramtairīdirallalā. Nekas nav obligāti, un, tiklīdz nav obligāti, tā mūzika sāk dzīvot.
