Kristīne Virsnīte: Sev nosolījos – nekad neatgriezīšos laukos
Kristīne Virsnīte jau vairākus gadus savā Instagram kontā ikvienam ļauj sekot līdzi savas dzīves norisēm un dara to atklāti, jo viņa vienkārši ir tāds cilvēks. Vairākkārt piedzīvojusi izdegšanu un arī nopietnas veselības problēmas, Kristīne tagad izvēlējusies darīt to, kur beidzot var justies brīva. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņas dzīve tagad būtu rozēm kaisīta.
Foto: Natalia Golubova. Stils: Agija Vismane
Kad rakstīju Kristīnei, lai vienotos par satikšanās laiku, viņa ar vīru bija Toskānā. Savā «Instagram» kontā viņa bija ierakstījusi: «Aizlidosim noķert mīlestību tur, kur tā plūst pāri malām, lai izrautu sevi no skrūvspīļu sajūtas, kura visu laiku saka – nav laika.» Kristīne jau otro gadu cītīgi studē psiholoģiju, viņas vīrs Kaspars pamatīgi aizrāvies ar darbiem abu lauku mājā, un abiem kopā viņiem pieder uzņēmums, kas tirgo automašīnu jumta teltis. «Kā es reizēm saku – mūsu uzņēmumā esmu valdes priekšsēdētāja, bet Kaspars ir operatīvais direktors. Un man ļoti negribētos, lai mēs kādā brīdī kļūtu tikai kolēģi, starp kuriem nav pat dienesta romāna,» smejas Kristīne.
– Mēs ar tevi pirmo reizi satikāmies, kopā braucot kopā uz kādu pasākumu Liepājā. Tajā laikā jūs ar Kasparu bijāt vēl tikai divi, un man visspilgtāk atmiņā palikusi epizode, kad tavs vīrs absolūti spontāni ierosināja brokastu kafiju padzert kaut kur Austrijā, un jūs abi kāpāt mašīnā un braucāt. Man tas šķita tik neparasti un tik skaisti…
– Tad, kad ir šādas iespējas, protams, ir riktīgi forši. Un mēs jau abi esam avantūristi. Gribētos domāt, ka ar briedumu šis avantūras gars kļūst rāmāks, bet nē – tas tikai izpaužas citos veidos. Vairs nav tā, ka pamosties no rīta un izdomā – o, tagad braucam! Tagad no rīta pamosties, un pirmā doma ir – o, vajadzētu aiziet pamācīties!
– Tu jau reiz biji studente. Tagad atkal esi?
– Studēju socioloģiju Kultūras akadēmijā, visu izdarīju, bet neuzrakstīju bakalaura darbu. Mani aicināja: nāc atpakaļ, uzraksti to darbu, un es atbildēju: jā, nākšu! Vairākas reizes mēģināju atsākt studijas, bet tad piedzima otrs bērns… Tolaik, studējot socioloģiju, biju pārliecināta – es nekad nebūšu pētniecībā, bet nu esmu nonākusi psihologos, kas ir pētniecību pētniecība, statistiku statistika. Bet šoreiz gan mēģināšu pabeigt, lai gan dažreiz, kad jau nez kuru nakti sanācis gulēt tikai trīs stundas, pamostoties bijušas arī domas – viss, es šo vairs nevaru izturēt, metu mieru!
