Komponists Jēkabs Jančevskis: Mēs dzīvojam vienreiz, un nav ko bēgt no sevis
Komponists ir vientuļa profesija – atzīstas komponists Jēkabs Jančevskis. Tieši Jēkabs komponēja mūziku izrādei Brands, šovasar Dziesmusvētkos viņa skaņdarbi skanēs piecos dažādos koncertos, bet filmā Zeme, kas dzied Jēkaba radīto mūziku dziedās viņa māsa aktrise Marta Lovisa Jančevska. Mēs runājām gan par mūziku, kas dziedē un aizpilda tukšumus, gan par bailēm tikt aizmirstam, par piedošanas spēku un brīnišķīgo bērna prātu.
Foto: Matīss Markovskis
Man šķiet, ka mani dziedē manis paša mūzika, lai arī tas varbūt izklausās pārāk ezoteriski.
Jēkabs, man šķiet, ir no tiem cilvēkiem, kuri prot eleganti pasmieties paši par sevi, un viņā ir gan tumši dziļumi, gan bērnišķīga aizrautība, gan savdabīgs talants. Starp citu, Jēkabs ir teju uzaudzis Nacionālajā teātrī, jo viņa mamma ir aktrise Zane Jančevska. Bet savu tēvu Jēkabs tā īsti iepazina jau pieaudzis.
– Pirms diezgan daudziem gadiem kādā kora koncertā pirmoreiz dzirdēju dziesmu Atsalums. Tā bija tik iespaidīga, provocējoša un neparasta, ka uzreiz meklēju – kas ir komponists. Kas ir šis Jēkabs Jančevskis?
– Šī dziesma laikam no visiem maniem skaņdarbiem ārpus Latvijas izgājusi visvairāk, un es pat nezinu, ko cilvēki tajā atrod.
Man daudzi ir rakstījuši par šo skaņdarbu un jautājuši tā stāstu, bet es to neatklāju. Man liekas, ka nesapratīs, labāk, lai klausītāji ļauj vaļu iztēlei. Spilgtāko tā atskaņojumu man videoierakstā atsūtīja no Kolumbijas, un tas bija neaizmirstami. Tur bija horeogrāfija un vesels inscenējums; vieta, kur meitenēm jāsmejas, bija papildināta ar saucieniem, kliedzieniem un raudām, viss sakāpināts līdz baltkvēlei, un es pat biju gatavs, ka viņi izvilks butaforiskus ieročus un viens otru nošaus. Bet tas nenotika. Laikam jau šajā dziesmā ir kaut kas rituāls.
