Kļūt par labu mammu… sev. Kāpēc ir svarīgi iepazīt savu iekšējo bērnu?
Ikvienā no mums dzīvo maza meitene jeb, kā psihologi saka, – iekšējais bērns. Mūsu psihē viņš ir izveidojies no bērnības pieredzēm. Šī meitene ir izstrādājusi savas neapzinātās stratēģijas, kas viņai bija vajadzīgas, reizēm pat lai izdzīvotu, kad biji maza, tikai – šīs stratēģijas bieži vada mūsu rīcību arī pieaugušā vecumā, kad jūtamies apdraudētas, nemīlētas vai nenovērtētas. Dažkārt šis bērns ir apvainojies un sevī noslēdzies – šādos brīžos ir grūti saprast, kas ar mums īsti notiek. Citās reizēs – oi, kā šī meitenīte spēj ārdīties pieauguša cilvēka ķermenī! Svarīgākais šajā ir apzināties, ka tagad tu esi pieaugusi un savam iekšējam bērnam vari dot visu nepieciešamo – pati sev kļūt par atbalstošu un labvēlīgi noskaņotu mammu.
Foto: Shutterstock
Konsultēja Vita Kalniņa,
ģimenes psiholoģijas centra Līna vadītāja, ģimenes psihoterapeite
Mūsu uzdevums ir pamanīt brīžus, kad reaģējam no bērna pozīcijas.
Kā jebkurš cilvēks, ar kuru ikdienā daudz laika pavadām kopā, arī mūsu iekšējais bērns var gan pamatīgi sarežģīt dzīvi, gan uzlabot to. Tas, ko mēs varam darīt, – pēc iespējas labāk viņu iepazīt.
Iekšējais bērns var palīdzēt sajust, ko mums patiktu darīt, ar kādiem hobijiem aizrauties. Viņš mūs aicina izpausties radoši, uztur mūsu zinātkāri un spēju priecāties par dzīvi.
Taču šis bērns nav piedzīvojis tikai labo vien, viņš ir piedzīvojis arī dažādas traumatiskas situācijas un reaģējis uz tām, izdarot noteiktus secinājumus un izstrādājot savas uzvedības stratēģijas. Tāpēc mūsu uzdevums ir pamanīt brīžus, kad reaģējam no bērna pozīcijas. Un par to sevi nevis rāt, bet sniegt savam iekšējam bērnam vajadzīgo. «Arī tad, ja kliedz reāls bērns, mēs varam darīt visu, lai viņu apklusinātu, taču labāk ir noskaidrot, kā viņam trūkst, un viņa vajadzības apmierināt. Tas ir katras mammas uzdevums: nevis padarīt bērnu sev ērtu, bet parūpēties par viņu vislabākajā veidā. Tas attiecas arī uz mūsu katras iekšējo bērnu,» uzsver psihoterapeite Vita Kalniņa.
