Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode: Ievainojumi nāk komplektā ar ilgām tos dziedināt

Sēžam zem apsnigušiem stikla griestiem. Kristīne runā modernos vārdos, tomēr mūžsenais terapeita dīvāniņš viņas darba telpā pastāv. Mēmi ik pa laikam iemirdzas telefons – Kristīne gaida kurjeru. Pa brīdim gar stikla sienu noslīd kūstošais sniegs, arvien plašāk atklājot debesis. Otrpus Ģipša fabrikas iekšpagalmam – brīvas upes četrstūris kā glezna. Tā simboliski.

– Psihoterapeiti un psihologi intervijās nereti man teikuši, ka nevēlas publiski atklāt savu dzīvi, tas kaitē darbam ar klientu. Tu gan savu stāstu nemaskē, to var lasīt gan tavā mājaslapā, gan intervijās. Tas palīdz?
– Dzīvoju mazā valstī; ja gribu būt sociāli aktīva, tad man nav iespējams palikt nenovērotai. Un ko nu es tagad tā mākslīgi slēpšu, man tas šķiet absurdi. Cilvēki jau tāpat mani uztver, kā vēlas, tāpat sadomā brīnumu lietas.

Reizēm der sev uzdot jautājumu: kāpēc man šķiet, ka mans priekšstats par attiecībām ir nozīmīgāks nekā otra priekšstats par tām? 

Psiholoģiskās palīdzības instrumenti attīstās un mainās, arī to lietošanas nosacījumi un konteksts. Mūsdienas piedāvā iespēju sēdēt līdzās un atbalstīt klientu, daudz brīvāk atklājot arī savu personīgo ievainojamību. Cilvēks vispirms atnāk pie cilvēka. Tā ir divu cilvēku apzinātība. Klients atnāk drošas telpas meklējumos. Cienīt viņa uzticēšanos man ir būtiskāk nekā slēpt savu personību. 

– Tu par sevi saki: esmu nākusi no nelabvēlīgas ģimenes… Secinu, ka profesijas izvēle savā ziņā ir tavu pieaugšanas izjūtu terapija mūža garumā. Tā pāraugusi profesijā.