Klīniskā psiholoģe Inese Putniece: Man vienmēr mazliet gribējies mainīt pasauli
Inese Putniece neskaitāmas reizes bijusi ekspertes un konsultantes lomā dažādiem mūsu žurnāla rakstiem, un patiesībā gandrīz vai jābrīnās, ka lielā intervija ar viņu ir gaidījusi savu kārtu tik ilgi.
Foto: no personiskā arhīva (Zane Krūmiņa)
Klīniskā psiholoģe, psihodinamiskā psihoterapeite, supervizore, pasniedzēja, Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekle un biedrības pārstāve Eiropas Psihoterapijas asociācijā – tieši tik plašs ir viņas darbības spektrs. Inese savulaik gribējusi kļūt par žurnālisti, un, ja iedomājamies, ka šis viņas plāns būtu piepildījies, iespējams, viņa šobrīd būtu bīstamā karadarbības zonā vai uzdotu lecīgus jautājumus kādam politiķim.
Inese – tā ir enerģija un kustība. Noplīvo stilīgā tērpa zīds, nodžinkst rokassprādzes, un viņa ir gatava sarunai.
Tu… tu… tu… Vienmēr vainīgs ir cits, nekad es pats. Bet jāsāk ar sevi. Kāpēc es tā daru vai nedaru, kāpēc es tā dzirdu vai interpretēju.
– Nesen lasīju, ka nu jau arī psihoterapijas jomas speciālisti runā par izdegšanu. Jo klientu daudzums nemazinās, darba daudz.
– Slodze šobrīd tiešām ir liela. Mēs, terapeiti, tādi paši cilvēki vien esam, atšķiramies tikai ar to, ka varam ātrāk un precīzāk ieraudzīt savus iekšējos neatrisinātos konfliktus, pārstrādāt un integrēt pieredzē. Bet, kā mēdz teikt, savu lodi jau nedzird. Mums nesen bija diskusija par jaunajām sertifikācijas prasībām, tur spriedām, vai arī pieredzējušiem terapeitiem, kas strādā jau gadiem, vajag tikpat daudz supervīzijas stundu kā iesācējiem. Secinājām, ka vajag gan, jo supervīzija ir arī sava veida filtrs tai pašai izdegšanai.
