Kinorežisore Dace Pūce: Esmu augusi bez tēva, arī tā man ir trauma
DACEI PŪCEI bija jau pāri piecdesmit, kad viņa kārtējo reizi sāka darīt ko jaunu – mācīties par kinorežisori. Šoruden viņas pirmā pilnmetrāžas aktierfilma Bedre saņēma Grand Prix Lībekas kinofestivālā Vācijā (Latvijā to rādīs nākamruden), bet nu jau gatava nākamā filma, kas tapusi kopā ar indiešiem. Dzīve Daci ir dažādi pārbaudījusi, un visa šī pieredze noder kino.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Kinorežisore. Filmas: Bedre, Tango, Annija. Dokumentālā filma Mēness nogurdinātais apbalvota kinofestivālā Portugālē. Jaunākā filma – Manny.
• Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā kā režisore un producente, studējusi Braitonas filmu skolā un Ņujorkas filmu akadēmijā. Mācījusies arī aktiermeistarību un studējusi ekonomiku LU. Pēc pirmās izglītības – kordiriģente.
• Bijusi dziedātāja un mūziķe kameransamblī Marana. Iestudējusi muzikālas izrādes, uzņēmusi daudzus mūzikas video.
• Vada uzņēmumu Marana Productions. Pasniedzēja Pūces akadēmijā.
• 37 gadus precējusies ar komponistu Valtu Pūci. Divi bērni – Valters un Līva, mazmeita Paula.
Pēc sarunas Dace atzīsies, ka pašlaik viņas dzīve ir gandrīz tikai darbs un viņa ar kino aizrāvusies līdz ausīm. Arī visapkārt viņai ir tikai radoši cilvēki. Daces vīrs ir komponists Valts Pūce, dēls – čellists Valters Pūce, bet meita Līva – videoproducente.
– Lībekas kinofestivālā saņemt Grand Prix ir tiešām prestiži. Un vēl ar pirmo pilnmetrāžas aktierfilmu! Kādas bija tavas izjūtas?
– Protams, prieks un pārsteigums. Šis brīdis bija tāds – o, latvieši, mēs varam! Bet latiņu tas uzliek diezgan augstu. Prieks arī, ka balva ir finansiāla, ne tikai paldies un statuete, bet 12 tūkstoši eiro pirms nodokļu nomaksas, jo mums jāsamaksā lieli parādi par filmas pēcapstrādi. Kino ir ļoti dārgs prieks.
Es esmu veidojusi lielus projektus, pilsētu svētkus un izrādes, bet nekas nav līdzvērtīgs kino, jo filma aizņem vairākus gadus no dzīves. Kad tā gatava, vēl nāk kinofestivāli, un tikai pēc tam to sāk rādīt publikai.
– Kā tu vispār iedomājies veidot filmu par desmitgadīgu puiku un vēl pēc rakstnieces Janas Egles nesaudzīgajiem stāstiem?
– Man nebija domas veidot filmu par desmitgadīgu puiku! Viss notika lielā ātrumā, un tā bija nejaušu impulsu virkne. Mēs gribējām iesniegt vienu citu projektu, bija svētdiena, bet ceturtdien jau dedlains – pēdējais brīdis iesniegšanai.
Šī ir pirmā reize, kad pasaku to skaļi, jo ilgus gadus man tā bija trauma, par kuru nespēju runāt. Bet es biju tik jauna, ka īsti nesapratu, kas notiek.
Un tad es radio izdzirdēju fragmentu no stāsta par puisīti, kurš ievilina un atstāj bedrē meiteni. Klausījos un redzēju to acu priekšā. Pat nezināju, kas ir autors, ieguglēju, nopirku grāmatu, ātri izrāvu cauri. Janai Eglei visi stāsti ir tik vizuāli un kinematogrāfiski! Tad ātri bija jānoskaidro, vai komanda ar mieru filmēt, producēt, rakstīt scenāriju. Un visi piekrita! Pie sevis nodomāju – mēģināt? Ja nepamēģināšu, tad nezināšu. Pēc tāda principa arī dzīvoju. Noteikti jāpiemin viens īpaši svarīgs cilvēks – producente Kristele Pudāne, bez kuras es abas beidzamās filmas vispār nevarētu uzņemt! Un mūziku Bedrei rakstīja mans dēls Valters, un tas bija diezgan ekstrēmi, jo tai bija jātop mēneša laikā. Izdevās lieliski.
– Kur jūs atradāt talantīgo zēnu, kurš spēlēja galveno lomu?
