Katrīna Puriņa-Liberte: Mēs ar vīru zinām, kā tas ir – lūgt un cerēt, ka bērniņš pieteiksies

Mazā Džemma mūsu sarunas laikā guļ tepat līdzās, pamostas, iedudinās, Katrīna viņu pabaro, sabučo, paucina, un mēs turpinām runāt. Tā ir nedaudz cita Katrīna kā agrāk – viņa dzīvo rimtāk un uz pasauli skatās ne vairs karjeras sievietes acīm. Līdz šim Katrīna publiskajā telpā vairāk bijusi jaunā, ambiciozā ārste, kura cenšas iekarot savu vietu medicīnas pasaulē. Tagad viņa vispirms ir mamma Beatrisei, Šarlotei un Džemmai.

– Džemmu ilgi gaidījām, viņa ir izlūgts bērns. Mēs abi ar vīru labi zinām, kā tas ir – gaidīt, lūgt un cerēt, ka bērniņš pieteiksies. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc grūtniecību slēpu, – gaidīšanas laiks ir pilns ne tikai gaišuma, bet arī izaicinājumu. Viena no sajūtām, domājot, kāpēc bērniņš nenāk tik ātri, kā mēs to vēlētos, bija – varbūt es tik daudz daru, ka viņam šajā ritmā nav vietas? Tad apzināti sāku strādāt pie tā, lai mūsu mājās radītu vēl izteiktāku ģimenes sajūtu, – lasīju grāmatas, meditēju, aicināju bērniņu ienākt mūsu ģimenē, uzsverot, ka man būs laiks, telpa un vieta viņam. 

Tagad esmu sev pateikusi – es nevarēšu nopelnīt visu naudu, nevarēšu izārstēt visus pacientus un varbūt nebūšu visizcilākā ārste.

Šī grūtniecība man lika apstāties dzīves skrējienā, jo tā tiešām bija grūtniecība ar uzsvaru uz vārda pirmo daļu – man bija tik smaga toksikoze, ka nevarēju piecelties no gultas, un arī vēl citi izaicinājumi.